3. pants

Izskatītās lietas centrālais jautājums bija šāds:

kurām pamattiesībām konkrētajā gadījumā ir piešķirama prioritāte

- personu tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos un saglabāt

esošo nodarbošanos vai izglītojamo, tostarp bērnu, tiesībām uz

izglītību. Manuprāt, Satversmes tiesa Spriedumā ir pārlieku

fokusējusies tikai uz vienu no minētajām pamattiesībām, proti, uz

Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām brīvi

izvēlēties nodarbošanos.

Šī lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, kuras

iesniedzējs ir strādājis ar bērniem. Turklāt lielākā daļa

izglītojamo ir bērni. Satversmes tiesa savā iepriekšējā praksē

konsekventi atzinusi, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu,

un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības

un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie

normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami

labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu). Bērna tiesības

un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums

jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var

būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu.

Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un

attaisnojuma nav pieļaujama (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11.

punktu).

Uzskatu, ka jautājumā par to, vai iespējas strādāt par

pedagogu būtu ierobežojamas, jebkuram likumdevēja pieņemtam

lēmumam vispirmām kārtām jābūt balstītam uz bērna vislabāko

interešu prioritātes principu. Var būt gadījumi, kad likumdevējam

ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums noteikt personai

ierobežojumu strādāt par pedagogu un tādējādi aizsargāt bērnu

tiesības un vislabākās intereses.

Saskaņā ar Izglītības likuma 2. pantu šā likuma mērķis ir

nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu

garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un

attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības

locekli. Atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām tiek

nodrošināta iespēja:

1) iegūt zināšanas un prasmes humanitāro, sociālo, dabas un

tehnisko zinību jomā;

2) iegūt zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi, lai

piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē;

3) tikumiskai, estētiskai, intelektuālai un fiziskai

attīstībai, sekmējot zinīgas, prasmīgas un audzinātas personības

veidošanos.

No minētā izriet, ka izglītojamam, īpaši bērnam, ir tiesības

saņemt tādu pienācīgu izglītību, kas ieaudzina viņā cieņu pret

vispārcilvēciskajām vērtībām, atbildības sajūtu pret

līdzcilvēkiem un apkārtējo vidi un nodrošina to, ka izglītojamais

nākotnē var kļūt par pilnvērtīgu demokrātiskas sabiedrības

locekli.

Tādējādi likumdevējam ir pienākums

tādā apjomā ierobežot personas tiesības strādāt par pedagogu, lai

bērnu tiesības un vislabākās intereses saņemt pienācīgu izglītību

netiktu apdraudētas pat netiešā veidā.