9. pants

Satversmes tiesa savā iepriekšējā praksē konsekventi

atzinusi, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās

darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un

vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie

normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami

labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2004‑02‑0106 11. punktu). Turklāt bērna

tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad

lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums

var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu.

Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un

attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu).

Spriedumā pamatoti norādīts, ka atbilstoši Bērnu tiesību

konvencijas 19. panta pirmajai daļai valstij ir pienākums

aizsargāt bērnus no vardarbības un apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums ir vērsts uz šā pienākuma izpildi. Vienlaikus valstij,

cik vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā

vidē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma

lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Turklāt, lai būtu

nodrošināta bērna vislabāko interešu ievērošana, ģimenei

atbilstoši Satversmes 110. pantam ir nepieciešama valsts

juridiska, ekonomiska un sociāla aizsardzība. Gan bērna tiesības

uz aizsardzību no vardarbības, gan bērna tiesības uzaugt

ģimeniskā vidē ir vienlīdz prioritāri ar bērnu tiesību

aizsardzību saistīti apsvērumi, un tie abi atbilst bērna

vislabākajām interesēm. Gadījumos, kad starp šiem apsvērumiem

pastāv kolīzija, tos nepieciešams savstarpēji līdzsvarot, lai

atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu situācijas

risinājumu [sk.: UN Committee on the Rights of the Child

(CRC), General comment No. 14 (2013) on the right of the child to

have his or her best interests taken as a primary consideration

(art. 3, para. 1), 29 May 2013, CRC /C/GC/14, para. 4,

81].

Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums ir samērīgi

līdzsvarot nepieciešamību nodrošināt bērnu aizsardzību pret

vardarbību un nepieciešamību pēc iespējas nodrošināt to, ka bērns

uzaug ģimeniskā vidē. Tādējādi izskatītajā lietā Satversmes

tiesai bija jāvērtē, kā likumdevējs ir līdzsvarojis šos dažādos

aspektus, lai atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu

situācijas risinājumu.

Likumdevējs, nosakot aizliegumu par vardarbību vai tās

piedraudējumu sodītai personai kļūt par adoptētāju, uzskatījis,

ka bērna vislabākajām interesēm atbilst tāds regulējums, kas viņu

pasargā pat no vismazākā vardarbības riska. Uzsveru, ka jebkāda

veida vardarbība pret bērnu ir nepieļaujama un valstij ir

pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai pēc iespējas

aizsargātu bērnu no tās. Taču, kā jau iepriekš tika minēts, bērna

tiesības uzaugt ģimeniskā vidē arī ir tāds ar bērnu tiesību

aizsardzību saistīts apsvērums, kas atbilst bērna vislabākajām

interesēm. Atsevišķos izņēmuma gadījumos, kad persona pēc tam,

kad tai sodāmība ir dzēsta vai noņemta, iesniedz pieteikumu otra

laulātā bērna adopcijai un starp šo personu un tās laulātā bērnu

jau izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, apstrīdētajā normā

ietvertais izliegums kļūt par adoptētāju var neatbilst bērna

vislabākajām interesēm. Tā tas varētu būt gadījumos, kad persona,

kura iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, jau

ilgstoši dzīvo kopā ar bērnu un starp šo personu un bērnu ir

izveidojušās patiesas vecāka un bērna attiecības. Taču vēlreiz

uzsveru, ka šādos izņēmuma gadījumos adopcija var tikt pieļauta

vienīgi tad, ja personas sodāmība ir noņemta vai dzēsta. Tādējādi

likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, šaurā aspektā tomēr nav

samērīgi līdzsvarojis nepieciešamību nodrošināt bērnu aizsardzību

pret vardarbību un nepieciešamību pēc iespējas nodrošināt to, ka

bērns uzaug ģimeniskā vidē.

Tādēļ uzskatu, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

nav samērīgs un līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā

nosaka aizliegumu attiecībā uz personām, kas pēc sodāmības

noņemšanas vai dzēšanas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna

adopcijai, neatbilst Satversmes 110. pantam.

Satversmes tiesas tiesnesis A.

Laviņš

Rīgā 2019. gada 18. decembrī