8. pants

Uzskatu, ka Spriedumā nav sniegti pietiekami

argumenti tam, lai secinātu, ka konkrētajā gadījumā pastāv citi,

personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojoši

līdzekļi (sk. Sprieduma 24.2. punktu).

Satversmes tiesa savā līdzšinējā praksē ir konsekventi

uzsvērusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz

tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.

gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

19. punktu un 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr.

2014-36-01 21. punktu). Tātad, ja lietas izskatīšanas gaitā

tiek konstatēts, ka konkrētajā gadījumā pastāv saudzējošāki

līdzekļi, Satversmes tiesa izvērtē, vai ar šiem līdzekļiem var

sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 7. novembra

sprieduma lietā Nr. 2012-24-03 18.3. punktu un 2014. gada 7.

jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.2. un 28.3.

punktu).

Lietā ir izteikti argumenti par to, ka citi, personas tiesības

un likumiskās intereses mazāk ierobežojoši līdzekļi, tostarp

bāriņtiesas veikts individuāls izvērtējums, neļautu nodrošināt

bērna aizsardzību pret vardarbību vismaz tādā pašā kvalitātē, kā

to nodrošina apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums. Nav

iespējams garantēt to, ka persona, kas agrāk izdarījusi

noziedzīgus nodarījumus, kas saistīti ar vardarbību vai

vardarbības piedraudējumu, patiešām neapdraudēs bērnus. Kaut

viena bērna pakļaušana potenciālam vardarbības riskam nav

pieļaujama (sk. pieaicinātās personas K. Baloža viedokli

lietas materiālu 2. sēj. 58.-62. lp.).

Spriedumā norādīts, ka iespēja izvērtēt, vai persona, kura

reiz sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību

vai tās piedraudējumu, drīkst kļūt par adoptētāju, sasniegtu

apstrīdētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi - bērnu

tiesību aizsardzība - tādā pašā kvalitātē. Tātad pastāv

alternatīvs līdzeklis, tomēr likumdevējs to nav apsvēris (sk.

Sprieduma 24.2. punktu). Spriedumā nav ietverts izvērtējums

un argumenti, kas ļautu secināt, ka ar šo līdzekli apstrīdētajā

normā ietvertā aizlieguma mērķi patiešām varētu sasniegt vismaz

tādā pašā kvalitātē.

Nevaru piekrist Spriedumā secinātajam, ka likumdevējs,

pieņemot apstrīdēto normu, alternatīvus līdzekļus nav vērtējis.

Konkrētajā gadījumā Satversmes tiesa nav piešķīrusi pietiekamu

nozīmi tam, ka apstrīdētā norma aizliegumu kļūt par adoptētāju

paredz tikai tām personām, kuras sodītas par noziedzīgiem

nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības

piedraudējumu, nevis par jebkādu noziedzīgu nodarījumu.

Likumdevējs ir apzinājies to, kādā veidā un pēc kādiem

kritērijiem atbilstoši personas vai sabiedrības interešu

apdraudējuma raksturam un kaitīgumam iedalāmi noziedzīgi

nodarījumi un ka tieši tie noziedzīgie nodarījumi, kas saistīti

ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ir tādi noziegumi, kuru

izdarītāji var radīt īpašu risku bērnam. Uzskatu, ka, nosakot to

konkrēto nodarījumu kategorijas, par kuru izdarīšanu

notiesātajiem ir aizliegts pretendēt uz adoptētāja statusu,

likumdevējs jau ir izšķīries par personas tiesības saudzējošāko

ierobežošanas līdzekli. Līdz ar to nepastāv alternatīvi

apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķa sasniegšanas

līdzekļi.