6. pants

Ievērojot šajās atsevišķajās domās paustos

apsvērumus, jo īpaši vēlos uzteikt Augstākās tiesas Civillietu

departamenta praksi jautājumā par to, vai tiesnešu kolēģijai

rīcības sēdē ir jāizskata pēc būtības lietas dalībnieka

pieteiktais noraidījums tiesnesim.

Pretēji Satversmes tiesas spriedumā secinātajam, uzskatu, ka

Satversmes 83. pantā ietvertais tiesnešu neatkarības princips

nevar noteikt to, kurus lietas dalībnieku procesuālos dokumentus

Augstākā tiesa izskatīs. To nosaka procesuālie likumi. Augstākās

tiesas tiesneši, piemērojot Civilprocesa pamatnoteikumu normas,

kurās regulēti tiesneša atstatīšanas un noraidījuma institūti,

nodrošina to, lai tiesvedībā kasācijas instances tiesā

civilprocesā tiktu nodrošinātas no Satversmes 92. panta pirmā

teikuma, kā arī Konvencijas 6. panta izrietošās lietas dalībnieku

tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā.

Pēc Satversmes tiesas sprieduma, kurā atzīts, ka Civilprocesa

likums neparedz lietas dalībniekiem procesuālās tiesības pieteikt

noraidījumu tiesnešiem, Augstākās tiesas tiesnešiem pieteiktie

noraidījumi būtu jāatstāj bez izskatīšanas. Taču šāda prakse var

radīt tādu risku, ka gadījumā, kad pastāv pamatotas šaubas par

kaut viena rīcības sēdē esoša tiesneša objektivitāti, varētu

iestāties Latvijas valsts atbildība par Konvencijas 6. panta

pārkāpumu. Tādēļ aicinu likumdevēju apsvērt to, vai Civilprocesa

likumu nav nepieciešams papildināt ar kasācijas tiesvedības

procesam atbilstošu kārtību, kādā tiek pieteikts un izskatīts

noraidījums tiesnešiem, kuri rīcības sēdē izlemj jautājumu par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu civillietās. Turklāt atgādinu,

ka relatīvi nesen likumdevējs jau ir izdarījis grozījumus

Kriminālprocesa likumā, paredzot īpašu kārtību, kādā var pieteikt

noraidījumu tiesnešiem, kuri rīcības sēdē izskata jautājumu par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu krimināllietās.

Satversmes tiesas tiesnesis A.

Laviņš

Rīgā 2020. gada 30. jūlijā