5. pants

Kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadija

civilprocesā neapšaubāmi nav pielīdzināma lietas izskatīšanai pēc

būtības kasācijas instances tiesā. Tomēr, kā jau tika secināts šo

atsevišķo domu 3. punktā, šī procesuālā stadija ir īpaša ar to,

ka tiesnešu kolēģija, kas lemj par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu civilprocesā, ne tikai pārbauda atbilstību formāliem

nosacījumiem, bet arī vērtē pārsūdzēto spriedumu, lietas

materiālus un kasācijas sūdzībā ietvertos argumentus pēc būtības.

Ar to tiesvedības ierosināšanas stadija kasācijas instances tiesā

atšķiras no tiesvedības ierosināšanas stadijas pirmās instances

vai apelācijas instances tiesā, kad tiesnesis, lemjot par

tiesvedības ierosināšanu, pārbauda vienīgi atbilstību formāliem

kritērijiem (sk., piemēram, Civilprocesa likuma 131.

pantu).

Ņemot vērā tiesnešu kolēģijas kompetenci kasācijas tiesvedības

ierosināšanas stadijā, kā arī to, ka tiesnešu kolēģijas lēmums

par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ir galīgais

nolēmums civillietā, uzskatu, ka šobrīd normatīvajos aktos

paredzētie līdzekļi nav pietiekami tiesas objektivitātes

nodrošināšanai. Ja tiesnesim, kurš pieņēmis šādu lēmumu,

vajadzēja atstatīties no lietas izskatīšanas, bet viņš to nav

izdarījis, tad personai vairs nav procesuālu līdzekļu, ar kuriem

tā varētu aizsargāt savas pamattiesības uz lietas izskatīšanu

objektīvā tiesā. Tādā gadījumā tiesneša pienākums atstatīties no

lietas izskatīšanas nav pietiekama garantija tam, ka tiek

izslēgtas jebkādas pamatotas lietas dalībnieku un visas

sabiedrības šaubas par viņa objektivitāti. Savukārt tam, ka

lēmums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu tiek pieņemts

koleģiāli, pretēji Spriedumā secinātajam nav izšķirošas

nozīmes.

Tieši tādēļ, lai nodrošinātu tiesas neitralitāti objektīvajā

aspektā, šajā tiesvedības procesa stadijā likumdevējam no

Satversmes 92. panta izriet pienākums nodrošināt lietas

dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri

izlems jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Uz to,

ka šādas tiesības lietas dalībniekiem būtu nodrošināmas, norāda

arī Spriedumā izklāstītā Augstākās tiesas prakse, atbilstoši

kurai tiesnešu kolēģija kasācijas tiesvedības ierosināšanas

stadijā tomēr pēc būtības izlemj civilprocesā lietas dalībnieku

pieteiktos noraidījumus tiesnešiem (sk. Sprieduma 15.

punktu).

5.1. Nevaru piekrist Sprieduma 14. punktā norādītajam,

ka gadījumā, ja lietas dalībniekiem kasācijas tiesvedības

ierosināšanas stadijā civilprocesā tiktu piešķirtas tiesības

pieteikt noraidījumu tiesnesim, tiktu izjaukta Civilprocesa

likuma sistēma, atbilstoši kurai lietas dalībniekiem tiesības

pieteikt noraidījumu ir noteiktas tikai lietas izskatīšanas

stadijā un nav paredzētas tiesvedības ierosināšanas stadijā

pirmās instances vai apelācijas instances tiesā.

Kā jau tika secināts iepriekš, kasācijas tiesvedības

ierosināšanas stadija civilprocesā būtiski atšķiras no

tiesvedības ierosināšanas stadijas pirmās instances vai

apelācijas instances tiesā. Šīs atšķirības pamato kasācijas

instances tiesas īpašā nozīme demokrātiskā tiesiskā valstī -

kasācijas instances tiesā nozīme ir vienlaikus gan publiski

tiesiskajām, gan lietas dalībnieku interesēm un tās ir

nepieciešams savstarpēji līdzsvarot. Proti, kasācijas instances

tiesa līdzsvaro indivīda un sabiedrības intereses, lai

nodrošinātu tiesiskuma un taisnīguma principu īstenošanu

demokrātiskā tiesiskā valstī (sal. sk. Satversmes tiesas 2020.

gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 14. punktu).

Ņemot vērā kasācijas instances tiesas nozīmi demokrātiskā

tiesiskā valstī, likumdevējs ir paredzējis tiesnešu kolēģijai

tiesības pieņemt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību, ja sūdzība neatbilst kasācijas principam, lai

tādējādi atslogotu kasācijas instances tiesu no nepamatotu

sūdzību izskatīšanas un nebūtisku uzdevumu veikšanas (sal. sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr.

2019-13-01 16.1. punktu).

5.2. Spriedumā norādīts arī tas, ka noraidījuma

institūta paredzēšana kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā

civilprocesā apgrūtinātu tiesnešu kolēģiju darbu, prasot

neadekvātu darba un laika resursu ieguldījumu. Taču šāds

apgalvojums ir pārspīlēts. Kā tiesas sēdē skaidroja Tieslietu

ministrijas pārstāves, ir iespējams nodrošināt izņēmumu no

vispārējās noraidījuma pieteikšanas kārtības, Augstākās tiesas

mājaslapā norādot informāciju par tiesnešu kolēģiju, kura izlems

jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Tādējādi lietas

dalībniekiem tiktu nodrošināta iespēja uzzināt, kuri tiesneši

vērtēs iesniegto kasācijas sūdzību (sk. 2020. gada 16. jūnija

tiesas sēdes stenogrammu).

Jānorāda, ka šāda kārtība attiecībā uz noraidījuma pieteikšanu

kasācijas sūdzības pieņemamības vērtēšanas stadijā tiek piemērota

gan Lietuvā, gan Igaunijā. Kaimiņvalstīs Augstākās tiesas darbs,

lai gan lietas dalībniekiem ir paredzētas tiesības pieteikt

noraidījumu tiesnešiem, kuri lemj par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu, nav nedz apgrūtināts, nedz paralizēts. Kaimiņvalstu

paraugs apliecina to, ka, pārskatot Augstākās tiesas darba

organizācijas principus un ieviešot tajā moderno tehnoloģiju

sniegtās iespējas, ir iespējams bez lielām pūlēm nodrošināt gan

sekmīgu tiesnešu kolēģiju darbu, gan arī to, ka lietas dalībnieki

var uzzināt, kuri tiesneši lems par kasācijas tiesvedības

ierosināšanu, lai, pastāvot pamatotām šaubām par kāda tiesneša

objektivitāti, varētu izmantot tiesības pieteikt viņam

noraidījumu.

Satversmes tiesa Sprieduma 15. punktā ir norādījusi, ka, pēc

tam, kad saņemts lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas

tiesvedību un lietas dalībnieks konstatē, ka lēmumu pieņēmis

tiesnesis, par kura objektivitāti viņam ir šaubas, lietas

dalībnieka iebildumi pret konkrēto tiesnesi tiek izlemti,

izskatot lietu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Manuprāt,

tieši šāda kārtība gan apgrūtina tiesas darbu, gan rada papildu

izdevumus lietas dalībniekiem. Tiesai noteiktā procesuālā kārtībā

kā jauna lieta ir jāizskata pieteikums par lietas izskatīšanu

sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem. Tas prasa nozīmīgus tiesas

resursus un bez likumā tieši paredzēta tiesiska pamata ierobežo

res judicata principu. Savukārt pieteikuma iesniedzējam

atbilstoši Civilprocesa likuma 478. panta septītajai daļai ir

jāiemaksā ievērojama drošības nauda - 300 euro. Tā vietā

acīmredzami procesuāli ekonomiskāk būtu paredzēt lietas

dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu, bet tiesai - tiesības

to izlemt un atrisināt lietā iespējamu tiesas objektīvās

neitralitātes apdraudējumu. Turklāt, lai novērstu iespējamību, ka

tiesības pieteikt noraidījumu tiesnesim tiks izmantotas

ļaunprātīgi, Civilprocesa likumā varētu paredzēt mērķētas

procesuālās sankcijas.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto,

uzskatu, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz tiesības

pieteikt noraidījumu Augstākās tiesas tiesnešiem, kas lems par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu, neatbilst Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam.