2. pants

Atzīstot apstrīdēto normu par neatbilstošu

Satversmes 110. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa,

pirmkārt, ir paplašinājusi apstrīdētās normas mērķi un, otrkārt,

ietiekusies demokrātiski leģitimēta likumdevēja darbības

sfērā.

2.1. Apstrīdētā norma noteic, ka bērna tēvam ir

tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu tūlīt pēc bērna

piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna

piedzimšanas (turpmāk arī - paternitātes atvaļinājums).

Šā atvaļinājuma mērķis ir dot bērna tēvam iespēju būt kopā ar

savu ģimeni uzreiz pēc bērna piedzimšanas, lai sniegtu atbalstu

bērna mātei, citstarp uzņemoties rūpes par bērnu. Paternitātes

atvaļinājums ļauj bērna tēvam agrīnā stadijā veidot emocionālu

saikni ar bērnu (sk. Sprieduma 11.1. un 11.2. punktu).

Apstrīdētā norma tika pieņemta, lai sekmētu dzimumu līdztiesību,

mainītu sabiedrības stereotipus par dzimumu lomām tik svarīgā

institūtā kā ģimene, nostiprinot vīrieša kā tēva lomu bērnu

audzināšanā.

Jāuzsver, ka Eiropas Savienības dalībvalstu, tostarp Latvijas,

pienākums nodrošināt paternitātes atvaļinājumu tieši bērna tēvam

izriet no Direktīvas 2019/1158 4. panta. Arī Direktīvas 2019/1158

izpratnē paternitātes atvaļinājuma mērķis ir veicināt to, lai

bērna aprūpes pienākumi tiktu vienlīdzīgāk sadalīti starp

sievietēm un vīriešiem un lai tiktu radīti tādi apstākļi, kuros

jau agri veidojas saikne starp tēvu un bērnu (sk. Direktīvas

2019/1158 19. apsvērumu). No Direktīvas 2019/1158 izriet, ka

bērna mātes partnerei ir tiesības uz paternitātes atvaļinājumu

vien tad, ja dalībvalsts normatīvajos aktos bērna vecāka

partneris ir pielīdzināts otram vecākam. Latvijas tiesiskajā

sistēmā bērna mātes partnere nav pielīdzināta bērna tēvam.

Atbilstoši Civillikuma normām par bērna tēvu, kuram ir tiesības

saņemt apstrīdētajā normā paredzēto paternitātes atvaļinājumu, ir

uzskatāms vīrietis, kas: 1) atzīstams par bērna tēvu,

pamatojoties uz paternitātes pieņēmumu; 2) brīvprātīgi atzinis

paternitāti; 3) atzīts par bērna tēvu ar tiesas spriedumu.

Satversmes 110. panta pirmais teikums neliedz likumdevējam

paredzēt noteiktas tiesības tikai bērna vecākiem - mātei vai

tēvam -, jo katram no viņiem ir juridiska saikne ar bērnu, kā arī

tiesības un pienākumi, ko noteic aizgādības tiesību institūts.

Saskaņā ar likumu "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu" bērna tēvam, kam piešķirts apstrīdētajā normā

paredzētais atvaļinājums, ir tiesības saņemt paternitātes

pabalstu. Savukārt bērna mātei ir tiesības par grūtniecības un

dzemdību atvaļinājumu saņemt maternitātes pabalstu.

Tādējādi izskatītajā lietā apstrīdētā norma rada tiesības

bērna tēvam, nevis mātes partnerei vai kādam citam ģimenes

loceklim, proti, apstrīdētā norma nepārprotami noteic, ka

tiesības uz tajā paredzēto atvaļinājumu ir bērna tēva

individuālas, citiem nenododamas tiesības. Bērna tēva

atvaļinājums un ar to saistītais paternitātes pabalsts ir mērķēts

sociālais atbalsts vienam no vecākiem - bērna tēvam. Pieteikuma

iesniedzēja bērna tēvam paredzēto atvaļinājumu ir kļūdaini

kvalificējusi kā sociālu atbalstu ģimenei, kas tādējādi pienākas

arī viņas ģimenei.

Ievērojot minēto, secinu, ka tieši apstrīdētā norma, kas

paredz tiesības uz paternitātes atvaļinājumu bērna tēvam, nerada

Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 110. panta pirmajā teikumā

ietverto pamattiesību aizskārumu.

2.2. Satversmes tiesa, interpretējot apstrīdēto normu

tādā veidā, ka tā attiecināma arī uz bērna mātes partneri,

tiesiskajā realitātē ir radījusi lielu tiesisko nenoteiktību.

Šobrīd darba devējam ir uzlikts tāds pienākums, kuru tam faktiski

nav iespējams izpildīt. Proti, darba devējam, lai tas varētu

piešķirt darbiniecei - bērna mātes partnerei - apstrīdētajā normā

paredzēto paternitātes atvaļinājumu, ir jānoskaidro, vai

darbinieces partnerei ir piedzimis bērns. Pat ja bērna mātes

partnere iesniegs darba devējam savas partneres rakstveida

apliecinājumu, ka viņas abas kā partneres dzīvo vienā

mājsaimniecībā, vai arī nodrošinās liecinieku liecības, šādi

pierādījumi nebūs pieļaujami. Gan Civilprocesa likuma 95. panta

otrā daļa, gan Administratīvā procesa likuma 152. panta otrā daļa

noteic, ka faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar

noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, nevar nodibināt ne ar kādiem

citiem pierādīšanas līdzekļiem. Atbilstoši Civilstāvokļa aktu

reģistrācijas likuma 46. pantam faktu, proti, to, ka persona ir

bērna vecāks, var pierādīt tikai ar civilstāvokļa akta

reģistrāciju apliecinošu dokumentu, konkrētajā gadījumā - bērna

dzimšanas apliecību, kurā ir ietvertas ziņas gan par bērna māti,

gan bērna tēvu. Tikai tad, kad fakts būs pierādīts ar likumā

pieļautu pierādīšanas līdzekli, darba devējs būs tiesīgs piešķirt

likumā paredzēto paternitātes atvaļinājumu, savukārt Valsts

sociālās apdrošināšanas aģentūra būs tiesīga izmaksāt

paternitātes pabalstu. Jāņem vērā, ka Latvijas tiesiskajā sistēmā

nav iekļauts tāds tiesiskais regulējums, kas bērna mātes

partnerei piešķirtu vecāka statusu un radītu juridisku saikni ar

bērnu, tostarp tiesības attiecībā uz bērnu un pienākumus pret

bērnu.

Minētie apsvērumi apstiprina to, ka Pieteikuma iesniedzēja,

cenšoties panākt viendzimuma partneru ģimenes juridisko

aizsardzību, iespējams, ir apstrīdējusi citu tiesību normu, nevis

tās tiesību normas, kuras patiesi ir aizskārušas viņas tiesības.

Savukārt Satversmes tiesa, atzīstot bērna mātes partnerei

konkrētas sociālās tiesības, proti, tiesības uz paternitātes

atvaļinājumu, tādos apstākļos, kad Latvijas tiesiskajā sistēmā

nav tāda regulējuma, kas bērna mātes partnerei noteiktu vecāka

statusu un radītu juridisku saikni ar bērnu, ir ietiekusies

demokrātiski leģitimētā likumdevēja darbības sfērā. Izveidojušos

situāciju tuvāk paskaidrošu šo atsevišķo domu nākamajos

punktos.