3. pants

Tiesību zinātnē ir vispāratzīts tas, ka

tiesībpolitiskie apsvērumi nosaka sasniedzamo mērķi, t. i.,

vispārēju - ekonomisko, politisko un sociālo sabiedrības dzīves

aspektu uzlabojumu, savukārt juridiskie apsvērumi paredz

noteikumus, kas ir jāievēro nevis tādēļ, ka tie paši par sevi

nodrošinās vēlamo ekonomisko, politisko un sociālo situāciju, bet

tādēļ, ka to prasa tiesiskums (sk.: Dworkin R. Taking Rights

Seriously. London: Harvard University Press, 1977, p.

22).

Tiesa lietu ir tiesīga izvērtēt tikai tiktāl, ciktāl uz to

iespējams attiecināt tiesību (juridiskos) argumentus, tos atdalot

no tiesībpolitiskiem argumentiem. Par jautājumiem, kuru

izlemšanai nav noteikti pietiekami stingri juridiskie standarti,

bet kuros izdarāmie secinājumi pārsvarā ir atkarīgi no politiskās

lietderības, jālemj demokrātiski leģitimētiem, politiskiem valsts

orgāniem, pirmām kārtām - likumdevējam (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2.

punktu). Tiesu vara nav demokrātiskā pilsoņu vairākuma vēlēta

vara, un tādēļ tai nekādā ziņā nepiemīt demokrātiska leģitimācija

īstenot politiskus apsvērumus (sk.: Dworkin R. Taking rights

seriously. London: Harvard University Press, 1977, p.

84).

Satversme raksturo attiecīgās valsts identitāti, aptverot ne

vien tiesību, bet arī vēsturiskos, politiskos, nacionālos,

kultūras un citus ārpusjuridiskos faktorus, kas raksturo

attiecīgo valsti (sk.: Pleps J., Pastars E., Plakane I.

Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2014, 19.

lpp.). Konstitucionālās tiesības ir visciešāk saistītas ar

politiku, un konstitucionālās tiesas vērtējums bieži tiek veikts

uz politikas un tiesību saskares līnijas (sk.: Wilberg. H. J.

Priekšvārds. Vorlander H. Iztulkotājs kā suverēns ar neierobežotu

varu. Likums un Tiesības. 2001, Nr. 10, 299. lpp.). Tiesa,

nodrošinot Satversmē ietverto vērtību aizsardzību, nedrīkst

pārkāpt to robežu, aiz kuras sākas tiesībpolitiski apsvērumi un

likumdevējam demokrātiski leģitīmi nodotā kompetence. Atbilstoši

varas dalīšanas principam izšķiršanās par politiski lietderīgāko

risinājumu ir likumdevēja uzdevums.

3.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir

atzinusi, ka valstij no Konvencijas 8. panta var izrietēt

pozitīvs pienākums nodrošināt viendzimuma partneru ģimenes

juridisku atzīšanu vienīgi tad, ja šādu attiecību faktiska

atzīšana jau ir notikusi valsts sociālajā un tiesiskajā

realitātē, kā arī noteikt juridisku ietvaru šo ģimeņu

aizsardzībai. Turklāt valstij ir rīcības brīvība attiecībā uz

viendzimuma partneru ģimeņu juridiskās aizsardzības tiesiskā

regulējuma formu un saturu (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 24. jūnija sprieduma lietā

"Schalk and Kopf v. Austria", pieteikums Nr. 30141/04,

97., 105., 108.-109. punktu un 2015. gada 21. jūlija sprieduma

lietā "Oliari and Others v. Italy", pieteikumi Nr.

18766/11 un Nr. 36030/11, 162.-187. punktu).

Tātad attiecībā uz viendzimuma partneru ģimenes juridiskas

atzīšanas tiesiskā regulējuma formu un saturu nav noteikti

stingri juridiskie standarti, kas uzliktu valstij pienākumu

rīkoties konkrētā veidā. Tādējādi tas, kad un tieši kādā veidā

viendzimuma partneru ģimenēm jābūt nodrošinātai juridiskajai

aizsardzībai, ir nevis juridisks, bet gan likumdevēja

tiesībpolitiskas izšķiršanās jautājums.

3.2. Izskatītajā lietā Satversmes tiesa atzina, ka

Darba likuma 155. panta pirmā daļa tiktāl, ciktāl tā neparedz

aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna

piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam.

Atzīstot, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību prettiesisku

aizskārumu ir radījis attiecīga regulējuma trūkums tieši Darba

likuma 155. panta pirmajā daļā, Satversmes tiesa pēc būtības ir

secinājusi, ka viendzimuma pāra tiesiskā aizsardzība bērna

piedzimšanas gadījumā bija jānodrošina tādā veidā, ka līdzās

regulējumam, kas paredz bērna tēvam atvaļinājumu sakarā ar bērna

piedzimšanu, vajadzēja būt arī regulējumam, kas paredzētu tieši

šāda paša atvaļinājuma piešķiršanu arī bērna mātes partnerei.

Izraugoties izskatītajā lietā šādu risinājumu, nav respektēts

tas, ka normatīvajos aktos paredzamais ģimenes sociālās un

ekonomiskās aizsardzības un atbalsta veids ir jānosaka

likumdevējam.

Par to, ka attiecībā uz viendzimuma partneru ģimeņu tiesisko

aizsardzību ir iespējami dažādi risinājumi un tiem nav obligāti

jābūt paredzētiem tieši Darba likumā, liecina arī citu Eiropas

Savienības dalībvalstu regulējums. Kā tiesas sēdē skaidroja

Saeimas pārstāvji, tādās valstīs kā Grieķija, Ungārija, Itālija,

Luksemburga un Čehija arī ir paredzēts apstrīdētajai normai

līdzīgs regulējums, atbilstoši kuram atvaļinājums tiek piešķirts

tikai bērna tēvam. Viendzimuma partneru ģimeņu sociālā un

ekonomiskā aizsardzība tiek nodrošināta citādā veidā (sk.

2020. gada 13. oktobra tiesas sēdes stenogrammu). Tātad

tiesai nebija pamata secināt, ka tieši Darba likuma 155. panta

pirmajā daļā ir konstatējams regulējuma trūkums, turklāt tāds,

kas neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam.

3.3. Likumdevēja rīcības brīvību noteikt tās personas,

kurām ir tiesības uz bērna tēva atvaļinājumu, atzinusi arī

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2017. gada 12. decembra lēmumā lietā

"Hallier and Others v. France", kuras faktiskie

apstākļi bija gandrīz identiski Pieteikuma iesniedzējas

situācijai. Proti, Francijas tiesas, tostarp augstākā tiesu

instance, atzina, ka saskaņā ar Francijas tiesisko regulējumu

tiesības uz paternitātes atvaļinājumu tobrīd bija tikai bērna

tēvam, bet mātes partnerim neatkarīgi no viņa dzimuma šādu

tiesību nebija. Sūdzību par Konvencijas 8. un 14. panta pārkāpumu

iesniedza bērna mātes partnere, kurai, pamatojoties uz minēto

regulējumu, bija atteikta paternitātes atvaļinājuma piešķiršana.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa šo sūdzību uzskatīja par acīmredzami

noraidāmu, secinot, ka, pirmkārt, pret bērna mātes partneri

pieļautā atšķirīgā attieksme kalpo leģitīma mērķa sasniegšanai,

proti, veicina tēvu iesaisti bērnu audzināšanā, sekmē taisnīgu

mājas darbu sadali starp vīriešiem un sievietēm un nav balstīta

uz dzimumu vai seksuālo orientāciju, otrkārt, paternitātes

atvaļinājuma saņēmēju loka noteikšana ir demokrātiski leģitimētā

likumdevēja kompetences jautājums. Kopš 2012. gada, īstenojot

savu rīcības brīvību, tieši Francijas likumdevējs, nevis šīs

valsts tiesa, ir noteicis tiesības uz bērna tēva atvaļinājumu arī

bērna mātes partnerim, kas nav bērna bioloģiskais tēvs.

3.4. Attiecībā uz cilvēka cieņas principu, kam bija

nozīme izskatītajā lietā, vēršu uzmanību uz vairākām atziņām.

Pirmkārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka cilvēka

cieņas ievērošana ir daļa no Konvencijas būtības (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2015. gada

28. septembra sprieduma lietā "Bouyid v. Belgium",

pieteikums Nr. 23380/09, 89. punktu). Tomēr lietās par

viendzimuma partneru ģimeņu aizsardzību tiesa, piemērojot

Konvenciju, no cilvēka cieņas dalībvalstīm nav atvasinājusi

konkrētus pienākumus šo ģimeņu aizsardzībai. Tam pamatā ir

vairāki iemesli, pirmkārt, viendzimuma partneru ģimeņu

aizsardzības jautājums ir nesaraujami saistīts ar sabiedrībā

pastāvošajām morāles normām un ētikas vērtībām un, otrkārt, starp

Eiropas Savienības dalībvalstīm nav vienprātības par šo ģimeņu

aizsardzības veidiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2010. gada 24. jūnija sprieduma lietā "Oliari and

Others v. Italy", pieteikumi Nr. 18766/11 un Nr. 36030/11,

162. punktu).

Otrkārt, nav šaubu, ka cilvēka cieņa ir Eiropas kultūrtelpas

un ikvienas Eiropas Savienības dalībvalsts tiesiskās sistēmas

pamatvērtība. Taču, ja cilvēka cieņas princips nepārprotami

paredzētu valstij pienākumu noteikt viendzimuma partneru ģimeņu

juridisku aizsardzību, tad minētajos nolēmumos būtu lieki norādīt

uz valsts rīcības brīvības esību šādu jautājumu izlemšanā.

Turklāt tad nāktos arī secināt, ka tās Eiropas Savienības

dalībvalstis, kuras atzinušas, ka tikai laulība ir ģimenes

veidošanas pamats, pārkāpj cilvēka cieņu un rīkojas prettiesiski.

Taču šāds secinājums ir pārsteidzīgs.

Treškārt, nenoliedzot cilvēka cieņas nozīmi demokrātiskas

tiesiskas valsts tiesiskajā sistēmā, tiesību doktrīnā vienlaikus

ir norādītas atziņas, kas liek ievērot piesardzību šā principa

piemērošanā. Proti, cilvēka cieņas principam ir plašs un

nenoteikts tvērums, kas var radīt neprognozējamību tā piemērošanā

(sk.: Kernaleguen F. The Jurisprudential Reality(-ies) of the

Principle of Human Dignity in France: A Prevailing or an

Authoritative Principle? The Reality of Human Dignity in Law and

Bioethics: Comparative Perspectives. Springer Verlag, 2018, p.

34).

Ņemot vērā šajā punktā minēto, uzskatu, ka izskatītajā lietā,

kurā aplūkotais jautājums ir pretrunīgi vērtēts Latvijas

sabiedrībā, tiesai, piemērojot cilvēka cieņas principu, bija

nepieciešams detalizētāk konkretizēt tā tvērumu un norādīt

argumentus, kādēļ no cilvēka cieņas principa likumdevējam izriet

pienākumi attiecībā uz viendzimuma partneru ģimeņu juridisku

aizsardzību, un kādēļ pamattiesību aizsardzība konkrētajā

situācijā ir nodrošināma augstākā līmenī, nekā to paredz Latvijai

saistošās starptautisko tiesību normas. Taču šādu argumentu

Spriedumā iztrūkst. Tādēļ tiesai nebija pietiekama pamata

secināt, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz aizsardzību un

atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu,

neatbilst Satversmei. Tā vietā, skaidrojot Satversmes 110. panta

pirmo teikumu, tiesa kā obiter dictum varēja likumdevējam

norādīt uz pienākumu aizsargāt un atbalstīt ikvienu ģimeni, un

konkretizēt principus, kas likumdevējam jāņem vērā šā pienākuma

izpildē.

Tāpēc nevaru piekrist tam, ka tieši

Darba likuma 155. panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz

aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna

piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam

teikumam.