2. pants

Lai izvērtētu tiesību normas atbilstību Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa līdz šim

noskaidrojusi:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu

attieksmi pret šīm personām (personu grupām);

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2017-28-0306 11. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprinājusies

metodoloģija, pēc kuras tiek izvērtēta tiesību normu atbilstība

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Vienlīdzības princips visupirms liek salīdzināt divas

situācijas, lai konstatētu, vai un kuras personas (personu

grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Lai gan metodoloģijas pirmajā solī ir

jānoskaidro, vai personas (personu grupas) atrodas vienādos

apstākļos, tas nav saprotams tādējādi, ka šiem apstākļiem

vajadzētu būt identiskiem. Divas situācijas nekad nav un nevar

būt pilnīgi identiskas. Tomēr, lai izvairītos no iespējamiem

pārpratumiem, ko var raisīt šādi formulēts metodoloģijas pirmais

solis, to būtu nepieciešams izteikt citā redakcijā. Proti, ir

jānoskaidro, vai un kuras personas (personu grupas)

atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.

Piemērojot šo metodoloģijas pirmo soli, līdz šim lielākoties

ticis secināts, ka personas (personu grupas), kuras tiek

salīdzinātas, atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Salīdzinoši retāk Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

personas (personu grupas) atrodas atšķirīgos apstākļos (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 20. punktu un

2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2019-27-03 22.3. punktu).

Ja tiek konstatēts, ka personas (personu grupas) atrodas pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, pēc tam Satversmes

tiesai ir jāpārbauda, vai ar apstrīdēto tiesību normu noteiktā

attieksme pret šīm personām (personu grupām) patiešām ir

atšķirīga. Ja attieksme ir vienāda, tad vienlīdzības princips nav

pārkāpts. Savukārt tad, ja attieksme ir atšķirīga, jāizvērtē tas,

vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats.

Arī tad, ja tiek konstatēts, ka personas (personu grupas)

atrodas atšķirīgos apstākļos, nav pamata secinājumam, ka

vienlīdzības princips ir ievērots, jo vēl ir jāpārbauda, kādu

attieksmi pret šīm personām (personu grupām) paredz apstrīdētā

tiesību norma. Ja attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām

personām (personu grupām) ir atšķirīga, tad vienlīdzības princips

ir ievērots, bet, ja attieksme ir vienāda, tad vienlīdzības

princips nebūs pārkāpts vienīgi tādā gadījumā, kad šādai

attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, tai ir

leģitīms mērķis un ir ievērots samērīguma princips.

Tātad, izmantojot iepriekš minēto metodoloģiju, ir iespējams

pārbaudīt, vai ir ievērots vienlīdzības princips, arī tad, ja

tiek konstatēts, ka salīdzināmās personas (personu grupas)

atrodas atšķirīgos apstākļos. Neraugoties uz to, izskatītajā

lietā Satversmes tiesa tomēr nav turējusies pie pašas judikatūrā

atzītās metodoloģijas un ieviesusi tajā izmaiņas.