3. pants

Izskatītajā lietā Satversmes tiesa visupirms

noskaidroja, vai un kuras personas (personu grupas) ir

salīdzināmas un vai tās atrodas vienādos vai atšķirīgos

apstākļos. Pēc tam Satversmes tiesa pārbaudīja: vai apstrīdētā

norma paredz vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām

personām vai arī atšķirīgu attieksmi pret vienādos apstākļos

esošām personām; vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos

aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu; vai šādai

attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Sprieduma

8. punktu).

Tātad atšķirībā no līdz šim savā judikatūrā izmantotās

metodoloģijas, kuru piemērojot, Satversmes tiesa visupirms

pārbaudīja, vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos,

izskatītajā lietā Satversmes tiesa visupirms noskaidroja, vai un

kuras personas ir salīdzināmas. Tas pēc būtības nozīmē, ka ir

ieviests jauns kritērijs, atbilstoši kuram tiesai visupirms

jāpārbauda, vai personu grupas vispār var tikt salīdzinātas

Satversmes 91. panta pirmā teikuma izpratnē.

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības

ir salīdzinošas. Tādēļ vienlīdzības princips vienmēr tiek

piemērots, salīdzinot divu vai vairāku personu (personu grupu)

konkrētās situācijas un noskaidrojot, vai tās pamatā ir vienādas

vai atšķirīgas. Kā to vairākkārt norādījusi Satversmes tiesa,

salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai

vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Tātad

vienlīdzības principa jēgai un būtībai atbilst tas, ka tiek

salīdzinātas tikai tādas personu konkrētās situācijas, kurām ir

viens vai vairāki kopīgi elementi, nevis jebkuras teorētiski

iespējamas situācijas. Proti, lai varētu atzīt, ka konkrētās

personas (personu grupas) ir salīdzināmos apstākļos, šiem

apstākļiem pēc būtības jābūt līdzīgiem.

Spriedumā norādītais kritērijs, kas paredz, ka Satversmes

tiesai visupirms jāizvērtē tas, vai personas (personu grupas)

vispār ir salīdzināmas, pēc būtības ir lieks un vedina uz domām,

ka salīdzināt var arī tādas situācijas, kas vispār ir tik

atšķirīgas, ka principā nevar tikt salīdzinātas vienlīdzības

principa aspektā. Nevaru iedomāties, ka Pieteikuma iesniedzēji,

vēršoties ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā un lūdzot

atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes

91. pantam, uzskatītu, ka civillietas dalībnieks, kuram ir

tiesības iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu, varētu

tikt salīdzināts ar personu, kura, piemēram, ir sodīta par zāļu

reklāmas ierobežojumu pārkāpšanu. Par šādām tik nesalīdzināmām

situācijām Satversmes tiesa nekad neierosinātu lietu un neskatītu

to pēc būtības. Tādēļ uzskatu, ka šis Spriedumā ietvertais

papildu kritērijs ir lieks un pēc būtības pretējs vienlīdzības

principa jēgai. Metodoloģijas pirmā soļa uzdevums nav rast

atbildi uz jautājumu, vai personas (personu grupas) vispār ir

salīdzināmas. Tā uzdevums ir noskaidrot, vai attiecīgās personas

(personu grupas) atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.