4. pants

Visbeidzot, nevaru piekrist Sprieduma 9. punktā

norādītajam, ka izskatītajā lietā salīdzināmās personu grupas

atrodas atšķirīgos apstākļos. Secinājumu, ka personu grupas

atrodas atšķirīgos apstākļos, Satversmes tiesa pamatojusi ar

tiesvedības ilgumu. Proti, prasītājiem, kuru lietās tiesvedības

ilgums nav pārsniedzis trīs gadus, ir iespēja iesniegt pieteikumu

par valsts nodevas atmaksu, savukārt tiem prasītājiem, kuru

lietās tiesvedības ilgums no viņiem neatkarīgu apstākļu dēļ ir

pārsniedzis trīs gadus, apstrīdētajā normā noteiktais termiņš

izbeidzas jau pirms tam, kad viņiem varētu rasties iespēja

izmantot tiesības iesniegt pieteikumu par valsts nodevas atmaksu

(sk. Sprieduma 9. punktu).

Uzskatu, ka visi prasītāji civillietās, kurās tiesvedība

izbeigta uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai,

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Par galveno šīs personas vienojošo pazīmi ir atzīstams

gan lietas dalībnieka statuss, gan tiesvedības izbeigšanas

tiesiskais pamats.

Apstrīdētā norma paredz, ka valsts nodevu atmaksā, ja

pieteikums par tās atmaksu iesniegts triju gadu laikā no valsts

nodevas samaksas. Tādās situācijās, kad tiesvedības ilgums šo

termiņu pārsniedz, prasītājam civillietā, kurā tiesvedība

izbeigta uz tā pamata, ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai,

nav tiesību prasīt samaksātās valsts nodevas atmaksu. Tātad tieši

no apstrīdētajā normā noteiktā triju gadu termiņa, kas skaitāms

no valsts nodevas samaksas brīža, izriet atšķirīga attieksme pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Piekrītu Spriedumā ietvertajām atziņām un

uzskatu, ka šādai atšķirīgai attieksmei pret personām, kas pēc

noteiktiem kritērijiem atrodas salīdzināmos apstākļos, nav

objektīva un saprātīga pamata. Tāda tiesību norma, kas termiņu,

kurā personas var izmantot tiesības prasīt valsts nodevas

atmaksu, padara atkarīgu no tādiem apstākļiem, kurus personas

faktiski nevar ietekmēt, ir uzskatāma par patvaļīgu. Turklāt šāda

norma ir pretēja arī taisnīguma un tiesiskās drošības principiem

(sk. Sprieduma 12. punktu).

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, jo bez

objektīva un saprātīga pamata paredz atšķirīgu attieksmi pret

prasītājiem civillietās, kurās tiesvedība izbeigta uz tā pamata,

ka lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai.

Satversmes tiesas tiesnesis

A. Laviņš

Rīgā 2020. gada 10. novembrī