Satversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2020-36-01 "Par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta piektās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam"

2. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Izskatītajā lietā Satversmes tiesai bija jāvērtē,

vai apstrīdētā norma, kas aizliedz personai, kura sodīta par

noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās

piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas

- strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā ar noslēgto

vienošanos sniegt pakalpojumus institūcijās, kurās uzturas bērni,

un pasākumos, kuros piedalās bērni, atbilst Satversmei. Sprieduma

18. punktā atzīts, ka šāds pamattiesību ierobežojums ir absolūts,

jo apstrīdētā norma attiecībā uz tajā noteiktā pamattiesību

ierobežojuma subjektu loku neparedz izņēmumus un šis ierobežojums

ir noteikts uz mūžu.

To, ka šāda veida pamattiesību ierobežojums, kas attiecas uz

ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas

saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas - ir uzskatāms par absolūtu,

Satversmes tiesa jau bija secinājusi iepriekš, 2019. gada 5.

decembra spriedumā lietā Nr. 2019-01-01 "Par Civillikuma

163. panta ceturtās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 96. un 110. pantam" (sk. minētā

sprieduma 19.2. punktu). Savus apsvērumus par to,

kādēļ nevaru piekrist Satversmes tiesas judikatūrā attīstītajai

absolūta aizlieguma definīcijai un kādēļ šāda veida pamattiesību

ierobežojums nav atzīstams par absolūtu, jau norādīju savās

atsevišķajās domās par minēto spriedumu (sk. Satversmes tiesas

tiesneša Alda Laviņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-01-01).

Šie paši apsvērumi attiecināmi arī uz izskatītajā lietā

apstrīdēto normu. Proti, arī šajā lietā likumdevējs ar apstrīdēto

normu ir mērķtiecīgi un visnotaļ pārdomāti noteicis aizliegumu

strādāt institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros

piedalās bērni, nevis visām iepriekš sodītajām personām, bet

tikai tām personām, kuras ir sodītas par noziedzīgiem

nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības

piedraudējumu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam aizliegumam nav

visaptveroša jeb neierobežota rakstura un tas nozīmē, ka nepastāv

priekšnoteikumi šā aizlieguma atzīšanai par absolūtu.