3. pants

Piekrītu Spriedumā secinātajam, ka apstrīdētajā

normā ietvertajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis - aizsargāt

bērnu jeb citu cilvēku tiesības - un ka šāds ierobežojums ir

piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Sprieduma 15. un

17. punktu). Tomēr nevaru piekrist Spriedumā atzītajam, ka

konkrētajā gadījumā pastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas

personām Satversmē ietvertās pamattiesības aizskartu mazāk, un

tādēļ pamattiesību ierobežojums nav nepieciešams.

3.1. Spriedumā atzīts, ka pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt neprasītu

nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības. Par vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības būt nodarbinātai

saskarsmē ar bērniem varot individuāli izvērtēt iestādes

vadītājs, darba devējs vai pasākuma organizators, ja

nepieciešams, konsultējoties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības

inspekciju. Šāda papildu kompetence varot tikt noteikta arī

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kurai jau šobrīd

ir plaša kompetence bērnu tiesību aizsardzības jautājumos un

Bērnu tiesību aizsardzības likuma prasību ievērošanas kontrolē.

Tāpat šādu izvērtējumu varot veikt arī vispārējās jurisdikcijas

tiesa, Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā izskatot ar

nodarbinātību saistītus strīdus (sk. Sprieduma 19.3.5.

punktu).

Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka saudzējošāks līdzeklis

ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 14. punktu). Nevaru piekrist tam, ka ar tiesas

norādītajiem līdzekļiem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

- bērnu tiesību aizsardzība - var sasniegt līdzvērtīgā

kvalitātē.

Vērtējumam par to, vai un cik lielā mērā ir ierobežojamas

iepriekš par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību

vai vardarbības piedraudējumu, sodītas personas tiesības strādāt

iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

bērni, vispirmām kārtām jābūt balstītam uz bērna vislabāko

interešu prioritātes principu. Uzskatu, ka likumdevējam ir ne

tikai tiesības, bet arī pienākums ierobežot par vardarbīgiem

noziedzīgiem nodarījumiem sodītu personu tiesības strādāt ar

bērniem, lai bērnu tiesības un vislabākās intereses netiktu

apdraudētas pat netiešā veidā. Nav iespējams garantēt to, ka

persona, kas agrāk izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu,

vairs nekad neizdarīs nekādus noziedzīgus nodarījumus. Šādu

varbūtību nevar izslēgt arī iestādes vadītāja, darba devēja,

pasākuma organizatora vai Valsts bērnu tiesību aizsardzības

inspekcijas vērtējums. Turklāt darba devēja, iestādes vadītāja

vai pasākuma organizatora vērtējums var būt subjektīvs, it īpaši

tāpēc, ka nav vadlīniju, uz kurām būtu jābalstās, vērtējot par

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības

strādāt saskarsmē ar bērniem.

3.2. Manuprāt, likumdevējs ir noskaidrojis to, vai

nepastāv alternatīvi apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, un saprātīgi

līdzsvarojis personas tiesību uz nodarbošanās brīvību ar bērnu

tiesībām un interesēm.

Likumdevējs ir tiesīgs, ievērojot bērna vislabāko interešu

prioritātes principu, noteiktām sabiedrības grupām paredzēt tādu

tiesisko regulējumu, kas nenodrošina absolūtu individualizāciju

un vienādā mērā ir attiecināms uz objektīvi salīdzināmiem, kaut

arī atšķirīgiem gadījumiem. Šādu regulējumu likumdevējs ir

tiesīgs noteikt, ja, izvērtējot riskus, ir saprātīgs pamats

uzskatīt, ka bez šāda regulējuma var tikt apdraudētas bērna

intereses.

Tiesa Spriedumā salīdzinošā aspektā ņēmusi vērā arī citu

Eiropas valstu regulējumu, norādot, ka dažādās valstīs pastāv

tādas alternatīvas absolūtam aizliegumam visām par vardarbīgiem

noziedzīgiem nodarījumiem sodītām personām strādāt saskarsmē ar

bērniem kā, piemēram, absolūts aizliegums strādāt saskarsmē ar

bērniem tādām personām, kuras sodītas par noteikta veida

noziegumiem - dzimumnoziegumiem, cilvēktirdzniecību,

prostitūcijas atbalstīšanu un sutenerismu, slepkavību, kā arī

bērnu pornogrāfiju -, bet aizliegums strādāt saskarsmē ar bērniem

personām, kuras izdarījušas noziegumus, kas saistīti ar miesas

bojājumu nodarīšanu vai fizisku vardarbību, ir spēkā tik ilgi,

kamēr personai sodāmība par pastrādāto noziegumu nav dzēsta.

Tāpat vairākās valstīs pastāv tāda kārtība, ka darba devējs

individuāli izvērtē darbinieka piemērotību amatam un paralēli

darbojas arī valsts pārvaldes institūcijas, kas veic personas

izvērtējumu un sniedz savu atzinumu (sk. Sprieduma 19.3.5.

punktu). Tomēr tas, ka citās valstīs pastāv no apstrīdētajā

normā paredzētās kārtības atšķirīga kārtība, nebūt nenozīmē to,

ka likumdevējs būtu ierobežots lemt citādi. Dažādu valstu tiesību

sistēmas nekad nav vienādas. Tas izriet no būtiskajām šo valstu

tiesību sistēmu tiesiskajām, sociālajām, politiskajām,

vēsturiskajām un sistēmiskajām atšķirībām, citstarp arī jautājumā

par vardarbību. Tādēļ katras valsts likumdevējs ir tiesīgs,

izsverot skartās pretējās intereses, noteikt personām dažāda

apjoma ierobežojumus attiecībā uz darbu iestādēs, kurās uzturas

bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni. Spriedumā minētie

piemēri rāda, ka arī citās valstīs par noteiktiem noziedzīgiem

nodarījumiem sodītām personām likumdevējs ir noteicis aizliegumu

strādāt saskarsmē ar bērniem un nav paredzējis personas

individuālu izvērtējumu.

Kā tas detalizēti atspoguļots Spriedumā, apstrīdētās normas

izstrādes gaitā tās redakcija tika apspriesta Saeimas atbildīgās

komisijas sēdēs. Deputāti ir uzsvēruši, ka bērni ir īpaši

jāaizsargā no tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar

vardarbību vai tās piedraudējumu. Apspriežot priekšlikumus par

apstrīdētās normas redakciju, tika apsvērta arī iespēja uzticēt

personas individuāla vērtējuma veikšanu darba devējam vai citai

atsevišķai institūcijai. Tomēr tika uzsvērts, ka darba devējam

var nebūt atbilstošas šāda vērtējumu veikšanai nepieciešamas

kvalifikācijas. Taču pat viena pieļauta kļūda var radīt nozīmīgu

kaitējumu bērna interesēm. Pamatojoties uz bērna vislabāko

interešu prioritātes principu, likumdevējs atzina, ka, paredzot

individuālu vērtējumu, ierobežojuma mērķis nodrošināt ikviena

bērna tiesību aizsardzību netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē

(sk. Sprieduma 19.2. punktu).

ANO Ilgtspējīgas attīstības 16.1. mērķis paredz, ka sabiedrībā

ir būtiski jāsamazina visu veidu vardarbība. Bērni ir tā

sabiedrības daļa, kas ir īpaši aizsargājama no vardarbības un tās

izraisītām nelabvēlīgajām sekām. Kā atzīts pētījumā, vardarbība

var atstāt ne tikai īslaicīgas, bet arī paliekošas nelabvēlīgas

sekas attiecībā uz bērna attīstību un veselību. Turklāt bērni,

kuri cieš no vardarbības, visdrīzāk būs pakļauti vardarbībai arī

turpmākajā dzīvē (sk.: World Health Organization. European

report on preventing child maltreatment, 2013).

Tātad likumdevēja novērtējums par potenciālo bērna tiesību un

interešu apdraudējumu tādā gadījumā, ja tiktu paredzēti izņēmumi

no apstrīdētās normas, ir balstīts saprātīgos apsvērumos. Proti,

likumdevējs apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā ir konstatējis

risku, ka par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem sodītu

personu individuāla izvērtēšana, ko veiktu darba devējs vai cita

institūcija, var novest pie tā, ka tiek apdraudētas bērnu

tiesības un vislabākās intereses. Tomēr tiesa Spriedumā nav

pienācīgi izsvērusi šos apsvērumus un nav argumentējusi to, kādēļ

uzskatāms, ka šiem apsvērumiem nav nozīmes.

No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem izriet, ka

likumdevējs ir vērtējis to, vai konkrētajā gadījumā pastāv

alternatīvi līdzekļi, kas personai Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk, un pēc šīs izvērtēšanas secinājis,

ka ikvienai par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem sodītai

personai nosakāms aizliegums strādāt saskarsmē ar bērniem. Tomēr

Satversmes tiesa šos likumdevēja jau izvērtētos līdzekļus

atzinusi par tādiem, kas ļauj pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Taču tieši likumdevējam,

izvēloties kādu no vairākiem leģitīmā mērķa sasniegšanai

potenciāli piemērotiem līdzekļiem, ir vērtēšanas un lemšanas

tiesības (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra

sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 23.2. punktu).

Spriedumā norādīts, ka, nosakot ierobežojumu, kas ikvienai par

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai liedz strādāt

iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

bērni, likumdevējs nav iespējami saudzīgākajā veidā samērojis ar

šo ierobežojumu skartās pretējās intereses. Proti, ar apstrīdēto

normu noteiktais pamattiesību ierobežojums esot pārmērīgs (sk.

Sprieduma 19.3.2. punktu). Ja reiz Satversmes tiesa

uzskatīja, ka likumdevējs nav pareizi izsvēris ar apstrīdētajā

normā ietverto ierobežojumu skartās intereses, tad tai bija

jānorāda argumenti, kā tieši šī novērtējuma kļūda ir izpaudusies.

Proti, Spriedumā bija jāanalizē vardarbīgo noziedzīgo nodarījumu

bīstamība un jāsniedz argumenti tam, ka kāds no noziedzīgiem

nodarījumiem, uz kuriem attiecas apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums, ir tāds, par kuru sodītai personai nebūtu jāliedz

strādāt saskarsmē ar bērniem. Taču Spriedumā šāds izvērtējums nav

sniegts.

Neapšaubu to, ka persona laika gaitā var mainīties. Tomēr

pilnībā izslēgt risku, ka jau sodīta persona var izdarīt jaunu

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, nav iespējams un to apliecina

arī informācija, ko Valsts probācijas dienests sniedza Satversmes

tiesai lietā Nr. 2019-01-01. Analizējot savā rīcībā esošo

informāciju par noziedzīgu nodarījumu recidīvu, Valsts probācijas

dienests ir secinājis, ka tieši par tādiem noziedzīgiem

nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu,

sodītas personas biežāk izdara jaunus vardarbīgus noziedzīgus

nodarījumus (sk. Valsts probācijas dienesta sniegto

informāciju lietas Nr. 2019-01-01 materiālu 2. sēj. 71. lp.).

Taču Spriedumā informācija par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu

recidīvu vispār nav vērtēta, lai gan tai ir būtiska nozīme,

samērojot ar apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu skartās

pretējās intereses.

Tāpat piekrītu Spriedumā atzītajam, ka bērnu aizsardzībai no

vardarbības ir tikpat svarīgi veikt arī citus, izglītojošus un

sociālus pasākumus, lai sabiedrībā mazinātu toleranci pret

vardarbību. Tomēr tas pats par sevi neizslēdz likumdevēja

pienākumu veikt preventīvus pasākumus bērnu tiesību un interešu

aizsardzībai. Kā norādījusi ANO Bērna tiesību komiteja, valstij

no Bērna tiesību konvencijas 19. panta pirmās daļas izriet

pienākums ar pienācīgu rūpību novērst jebkāda veida vardarbību

pret bērnu. Valstij ir jāveic visaptveroši un integrēti pasākumi,

lai nodrošinātu, ka tie pieaugušie, kuri ir atbildīgi par bērnu,

ievēro bērna tiesības. Bērna aizsardzībai jāsākas visupirms ar

tādiem pasākumiem, kas aizliedz un preventīvi novērš jebkāda

veida vardarbību pret bērnu (sk. ANO Bērna tiesību komitejas

Vispārējā komentāra Nr. 13 (2011) par bērnu tiesībām būt brīviem

no visu veidu vardarbības 5., 45.-46.

punktu). Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums

ir viens no līdzekļiem, kas kalpo preventīvai bērnu pasargāšanai

no vardarbības.

Uzskatu, ka konkrētajā gadījumā, piešķirot bērna vislabāko

interešu nodrošināšanai augstāko prioritāti, personas tiesības

brīvi izvēlēties nodarbošanos ir ierobežotas iespējami

saudzīgākajā veidā. Personām, kuras sodītas par vardarbīgiem

noziedzīgiem nodarījumiem, ar apstrīdēto normu nav atņemtas

tiesības izvēlēties tādu nodarbošanos, kas pēc sava rakstura

neparedz saskarsmi ar bērniem. Vērtējot ierobežojuma apmēru,

jāņem vērā arī tas, ka apstrīdētā norma neattiecas uz tām

personām, kuras, lai gan ir sodītas par vardarbīgiem noziedzīgiem

nodarījumiem, sniedz vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus, kā

arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot. Turklāt

vēlreiz uzsveru, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums

attiecas nevis uz visām iepriekš sodītajām personām, bet tikai

tām personām, kuras ir sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas

saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu.

3.3. Apkopojot šo atsevišķo domu 3. punktā izklāstīto,

secinu, ka nepastāv tādi personas tiesības mazāk ierobežojoši

līdzekļi, kas ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi -

aizsargāt bērnu, novēršot jebkādu iespējamu pret viņu vērstas

vardarbības risku, - sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

Savukārt vērtējumā par to, vai likumdevēja rīcība ir

atbilstoša, izšķiroša nozīme, manuprāt, ir tieši bērna tiesībām,

kuras prevalē pār personas tiesībām brīvi izvēlēties darbavietu

un nodarbošanos. Bērni ir tie, kas veidos nākotnes Latviju.

Vardarbība pret bērnu var atstāt nozīmīgas sekas attiecībā uz

viņa turpmāko attīstību. Tādēļ bērnu preventīva aizsardzība no

jebkāda veida vardarbības ir būtiska valsts un sabiedrības

attīstībai kopumā. Uzskatu, ka likumdevējs, ar apstrīdēto normu

ierobežojot personas tiesības brīvi izvēlēties darbavietu un

nodarbošanos, ir ievērojis samērīguma principu. Labums, ko no

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā,

ir lielāks par tām nelabvēlīgajām sekām, ko personai rada šajā

normā ietvertais ierobežojums. Risks, ka, paredzot izņēmumus no

apstrīdētās normas vai pieļaujot to, ka par vardarbīgu noziedzīgu

nodarījumu sodītas personas tiesības strādāt saskarsmē ar bērniem

tiek izvērtētas individuāli, var tikt apdraudēts kaut vai tikai

viens bērns, nav salīdzināms ar tām nelabvēlīgajām tiesiskajām

sekām, ko personai rada ar apstrīdēto normu noteiktais

pamattiesību ierobežojums. Ja, izvērtējot par vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu iepriekš sodītas personas atbilstību

konkrētam amatam, tiks pieļauta kļūda un tās rezultātā cietīs

bērns, tad kurš būs par to atbildīgs?

Līdz ar to uzskatu, ka apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

Tiesnesis Aldis Laviņš

Rīgā 2021. gada 30. martā