2. pants

Pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanas

metodoloģijai ir būtiska nozīme, jo konsekventa tās piemērošana

nodrošina tiesiskās drošības principa pieprasīto paredzamību gan

likumdošanas, gan tiesas spriešanas funkciju īstenošanā. Proti,

pārzinot satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, gan likumdevējs,

gan tiesību piemērotājs var gūt pārliecību par tiem apsvērumiem,

kas ir nozīmīgi pamattiesību ierobežojumu noteikšanā. Citiem

vārdiem sakot, metodoloģija palīdz nonākt līdz konstitucionāli

pareizam, argumentētam un taisnīgam slēdzienam par pamattiesību

ierobežojuma atbilstību Satversmei.

2.1. Jēdziena "absolūts aizliegums" saturu

Satversmes tiesa ir atklājusi 2017. gada 24. novembra spriedumā

lietā Nr. 2017-07-01 un turpmāk to izmantojusi arī citās lietās,

kurās vērtējusi tādu tiesību normās ietvertu pamattiesību

ierobežojumu satversmību, kuri neparedz izņēmumus un ir noteikti

uz nenoteiktu laiku.

Atzīstot, ka tiesību normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums ir uzskatāms par absolūtu aizliegumu, Satversmes

tiesa tā satversmības pārbaudei ir izstrādājusi un līdz šim

konsekventi piemērojusi absolūta aizlieguma satversmības

izvērtēšanas metodoloģiju (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra spriedumu lietā Nr. 2017-07-01, 2019. gada 5.

decembra spriedumu lietā Nr. 2019-01-01, 2020. gada 17.

decembra spriedumu lietā Nr. 2020-18-01, 2021. gada 28. janvāra

spriedumu lietā Nr. 2020-29-01 un 2021. gada 25. marta spriedumu

lietā Nr. 2020-36-01). Proti, izvērtējot to, vai nepastāv

citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties

personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk, tiesa

pārliecinājusies par to, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis

absolūtā aizlieguma nepieciešamību; 2) izvērtējis absolūtā

aizlieguma būtību un piemērošanas sekas; 3) pamatojis to, ka,

paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma, tā mērķis netiktu

sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 21.

punktu).

Tātad, piemērojot absolūta aizlieguma satversmības

izvērtēšanas metodoloģiju, tiesa nevis pēc būtības apsver

saudzējošāku līdzekļu esību, bet galvenokārt vērtē likumdevēja

rīcību, pieņemot apstrīdētajā normā ietverto absolūto aizliegumu,

un šīs rīcības pamatojumu. Taču nav iespējams noteikt skaidrus

kritērijus, pēc kuriem varētu spriest, vai likumdevēja centieni

izvērtēt un pamatot absolūta aizlieguma nepieciešamību ir

uzskatāmi par pietiekamiem. Turklāt debašu neesība nebūt nenozīmē

to, ka likumdevējs nav pēc būtības izvērtējis un pamatojis šāda

aizlieguma nepieciešamību. Tādēļ, kā to esmu uzsvēris jau

iepriekš, absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas

metodoloģijas piemērošana var novest pie formālisma un radīt

šķēršļus pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanai pēc

būtības (sk. arī Satversmes tiesas tiesnešu Alda Laviņa un

Jāņa Neimaņa atsevišķo domu lietā Nr. 2019-29-01 3.2.

punktu).

Iepriekš minētos absolūta aizlieguma satversmības izvērtēšanas

metodoloģijas trūkumus uzskatāmi apliecina arī izskatītā

lieta.

2.2. Kā izriet no lietas materiāliem, apstrīdētā norma

patlaban spēkā esošajā redakcijā tika izteikta ar 2008. gada 4.

decembra grozījumiem Dienesta gaitas likumā. Apstrīdētās normas

redakcija ir apspriesta Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un

korupcijas novēršanas komisijas 2008. gada 17. septembra sēdē un

Saeimas 2008. gada 6. novembra sēdē otrajā lasījumā, citstarp

atzīstot, ka ir nepieciešams pastiprināt personām izvirzāmās

prasības attiecībā uz dienesta pildīšanu (sk. lietas materiālu

2. sēj. 53. un 83. lp.). Tomēr, izvērtējot apstrīdētās normas

izstrādes materiālus, nav gūstams apstiprinājums tam, ka

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums būtu apspriests pēc

būtības, proti, ka debatēs atbildīgajā komisijā un Saeimā būtu

izvērtēta tā būtība un piemērošanas sekas, kā arī pamatots tas,

ka, paredzot izņēmumus no šā ierobežojuma, tā mērķis netiktu

sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

Līdz šim tiesas judikatūrā, piemērojot absolūta aizlieguma

satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, šāda izvērtējuma un

pamatojuma neesība bija patstāvīgs pamats tam, lai atzītu tiesību

normā ietvertu absolūtu aizliegumu par neatbilstošu Satversmei

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra

sprieduma lietā Nr. 2020‑18-01 23. un 24. punktu).

Tādējādi, ja tiesa apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu

būtu izvērtējusi, piemērojot absolūta aizlieguma satversmības

izvērtēšanas metodoloģiju, tad, konstatējot, ka likumdevējs nav

pamatojis šāda ierobežojuma nepieciešamību, tai, visticamāk,

nāktos atzīt, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta

pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam. Taču, kā liecina

izskatītā lieta, tas, vai pamattiesību ierobežojums atbilst

Satversmei, nebūt nav atkarīgs no tā, vai un cik plašas debates

par attiecīgo normu ir bijušas likumdevējam. Lai arī izskatītajā

lietā apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums tika atzīts par

absolūtu, tomēr tiesa pirmo reizi šāda aizlieguma satversmības

pārbaudē piemērojusi ierasto pamattiesību ierobežojuma

satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, nevis tieši absolūtu

aizliegumu satversmības pārbaudei speciāli izstrādāto

metodoloģiju (sk. Sprieduma 13. un 17.-20. punktu).

Piemērojot pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanas

metodoloģiju, Satversmes tiesa ne tikai izvērtē likumdevēja

rīcību un pamattiesību ierobežojuma pieņemšanas pamatojumu, bet

atbilstoši secīgiem metodoloģijas soļiem pēc būtības pārbauda šā

ierobežojuma satversmību, proti, noskaidro to: 1) vai

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, tostarp to, vai tā pieņemšanas process atbilst

labas likumdošanas principam; 2) vai pamattiesību ierobežojumam

ir leģitīms mērķis; 3) vai pamattiesību ierobežojums ir samērīgs

ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020.

gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 18., 19.,

19.1.1. un 21. punktu). Tiesību normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma raksturs ir jāvērtē, pārbaudot šā ierobežojuma

samērīgumu. Kā apliecina izskatītā lieta, arī ierastā

pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģija

pieprasa vērtēt ierobežojuma raksturu.

Ņemot vērā minēto, uzskatu, ka nav nepieciešams tiesību normās

ietvertus ierobežojumus iedalīt absolūtos vai cita rakstura

aizliegumos un atkarībā no to intensitātes piemērot atšķirīgu

satversmības izvērtēšanas metodoloģiju. Ikviena pamattiesību

ierobežojuma - arī tāda, kas neparedz izņēmumus un ir noteikts uz

nenoteiktu laiku, - satversmību var efektīvi pārbaudīt,

piemērojot Satversmes tiesas judikatūrā atzīto pamattiesību

ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju. Tādēļ

turpmāk arī citās līdzīgās lietās būtu jāatsakās no absolūta

aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģijas.