3. pants

Sprieduma 13. punktā norādīts: apstrīdētajā normā

ietvertais aizliegums ir uzskatāms par absolūtu, tomēr tas vien,

ka tiesību normā šāds aizliegums ir ietverts, pats par sevi vēl

nenozīmē, ka vienmēr šādas tiesību normas pieņemšanā likumdevējam

būtu izvirzāmas stingrākas prasības attiecībā uz aizlieguma

pamatojumu un izvērtējumu. No Sprieduma 13. punkta izriet, ka

Satversmes tiesa konkrētajā gadījumā ir atkāpusies no absolūta

aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģijas tāpēc, ka

izskatītajā lietā bija apstrīdēta tiesību normas atbilstība ne

tikai Satversmes 106. panta pirmajai daļai, bet arī 101. panta

pirmajai daļai. Kā norādīts Spriedumā, valsts dienesta īpašā

loma, kā arī likumdevēja plašā rīcības brīvība šajā jomā nozīmē

to, ka šādu tiesību normu pieņemšanā likumdevējam nav izvirzāmas

stingrākas prasības attiecībā uz aizlieguma pamatojumu un

izvērtējumu (sk. Sprieduma 13. punktu).

Šāda Satversmes tiesas atziņa pēc būtības nozīmē to, ka

Satversmes tiesa nevis vispār ir atkāpusies no absolūta

aizlieguma satversmības izvērtēšanas metodoloģijas, bet gan

ieviesusi jaunu pieeju piemērojamās metodoloģijas noteikšanai.

Proti, turpmāk metodoloģija, kura tiks piemērota tādu

pamattiesību ierobežojumu satversmības izvērtēšanā, kuri neparedz

izņēmumus un ir noteikti uz nenoteiktu laiku, tiks noteikta

atkarībā no tā, atbilstība kurām Satversmes normām ir apstrīdēta.

Tam es nevaru piekrist.

Ja reiz Satversmes tiesa uzskatīja, ka absolūtā aizlieguma

stingri ierobežojošā rakstura dēļ likumdevējam šādu tiesību normu

pieņemšanas procesā izvirzāmas stingrākas prasības attiecībā uz

aizlieguma izvērtējumu un pamatojumu, tad nav saprotams, kādēļ

likumdevējam piemītoša rīcības brīvība kādā jomā ļauj no šīm

prasībām atkāpties. Spriedumā nav pietiekami argumentēts tas,

kādēļ atsevišķos gadījumos likumdevējam nebūtu izvirzāmas tik

stingras prasības attiecībā uz šāda rakstura aizlieguma

izvērtējumu un pamatojumu. Ar Spriedumu tiek radīta tiesiska

nenoteiktība attiecībā uz to, kuru metodoloģiju likumdevējam un

tiesību piemērotājam ir jāizmanto, izvērtējot tādu pamattiesību

ierobežojumu satversmību, kuri neparedz izņēmumus un ir noteikti

uz nenoteiktu laiku. Turklāt Satversmes tiesa apstrīdētajā normā

ietvertā ierobežojuma atbilstību Satversmei vērtēja vienīgi

tiktāl, ciktāl tas liedz pildīt dienestu Valsts policijā. Taču

jāņem vērā, ka šis ierobežojums attiecas arī uz citām Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestādēm, proti, Iekšējās drošības biroju,

Valsts robežsardzi, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu,

kā arī šo iestāžu padotībā esošajām koledžām, kam ir citādas

funkcijas, tiesības un pienākumi nekā Valsts policijai. No

sprieduma nav skaidrs, kāda metodoloģija būtu piemērojama,

pārbaudot apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma satversmību

attiecībā uz personām, kuras pilda dienestu nevis Valsts

policijā, bet citās Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs.

Tiesnesis A. Laviņš

Rīgā 2021. gada 28. jūnijā