1. pants

Satversmes tiesa 2021. gada 4. novembrī pieņēma

spriedumu lietā Nr. 2021-05-01 "Par Civillikuma 242. panta

5. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. un 110.

pantam" (turpmāk - Spriedums) un nosprieda:

1) izbeigt tiesvedību lietā daļā par Civillikuma 242. panta 5.

punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam;

2) atzīt Civillikuma 242. panta 5. punktu, ciktāl tas nosaka

absolūtu aizliegumu par aizbildni būt personai, kura sodīta par

noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās

piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas,

par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. pantam;

3) attiecībā uz personām, kurām piemērots Civillikuma 242.

panta 5. punkts un kuras šā sprieduma spēkā stāšanās dienā ir

uzsākušas un turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem

tiesību aizsardzības līdzekļiem, atzīt Civillikuma 242. panta 5.

punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu par aizbildni būt

personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar

vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas, par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 110. pantam un spēkā neesošu no šo personu

pamattiesību aizskāruma rašanās dienas.

Piekrītu Spriedumā izklāstītajai

argumentācijai par Satversmes 96. un 110. panta tvērumu, kā arī

tam, ka izskatītajā lietā bija vērtējams vienīgi tas, vai valsts,

pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījusi tai Satversmes 110.

pantā noteikto pienākumu nodrošināt aizsardzību ikvienam bērnam,

kas palicis bez vecāku gādības. Tomēr nevaru piekrist vairākiem

secinājumiem, kas bijuši par pamatu nolēmumam par apstrīdētās

normas neatbilstību Satversmes 110. pantam.

Argumentējot savu viedokli, izmantošu Spriedumā lietotos

saīsinājumus.