7. pants

Lai gan aizbildnības institūts nav vērsts uz ģimenes

izveidošanu vai saglabāšanu, Civillikuma normas, kas regulē

aizbildņa iecelšanu, pieļauj tādu situāciju, ka personai, kura

pretendē uz aizbildņa statusu, ar konkrēto bērnu jau ir

izveidojušās ģimeniskas attiecības un aizbildnības nodibināšana

citstarp ir nepieciešama, lai šīs attiecības saglabātu, ļaujot

bērnam palikt ģimeniskā vai viņam pazīstamā vidē. Šādā situācijā

apstrīdētā norma var novest pie kolīzijas starp bērna tiesībām uz

aizsardzību no vardarbības un bērna tiesībām uzaugt ģimeniskā

vidē, kas ir vienlīdz prioritāri ar bērnu tiesību aizsardzību

saistīti apsvērumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019.

gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1.

punktu).

Tādēļ konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums bija samērīgi

līdzsvarot nepieciešamību nodrošināt bērna aizsardzību pret

vardarbību un nepieciešamību pēc iespējas nodrošināt to, ka bērns

uzaug ģimeniskā vidē. Savukārt Satversmes tiesai bija jāvērtē, kā

likumdevējs ir līdzsvarojis šos dažādos aspektus, lai atrastu

bērna vislabākajām interesēm atbilstošāko situācijas

risinājumu.

Likumdevējs, nosakot aizliegumu par vardarbību vai tās

piedraudējumu sodītai personai kļūt par aizbildni, ir uzskatījis,

ka bērna vislabākajām interesēm atbilst tāds regulējums, kas viņu

pasargā pat no vismazākā vardarbības riska. Uzsveru, ka jebkāda

veida vardarbība pret bērnu ir nepieļaujama un valstij, ievērojot

piesardzības principu, ir pienākums veikt visus nepieciešamos

preventīvos pasākumus, lai pēc iespējas aizsargātu bērnu no

vardarbības. Taču, kā jau iepriekš tika minēts, bērna tiesības

uzaugt ģimeniskā vidē arī ir tāds ar bērnu tiesību aizsardzību

saistīts apsvērums, kas atbilst bērna vislabākajām interesēm.

Tomēr apstrīdētā norma tādā gadījumā, kad persona, kurai sodāmība

ir dzēsta vai noņemta, pretendē uz aizbildņa statusu un starp šo

personu un konkrēto bērnu jau izveidojušās ģimeniskas attiecības,

liedz izvērtēt arī šo apsvērumu. Tādēļ šādā izņēmuma gadījumā

apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums var neatbilst bērna

vislabākajām interesēm. Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto

normu, šaurā aspektā tomēr nav samērīgi līdzsvarojis

nepieciešamību nodrošināt bērna aizsardzību pret vardarbību un

nepieciešamību pēc iespējas nodrošināt to, ka bērns uzaug

ģimeniskā vidē.

Tādēļ uzskatu, ka apstrīdētā norma,

ciktāl tajā noteiktais aizliegums attiecas uz personu, kura pēc

sodāmības noņemšanas vai dzēšanas pretendē uz aizbildņa statusu

un kurai ar konkrēto bērnu jau ir izveidojušās ģimeniskas

attiecības, neatbilst Satversmes 110. pantam.

Tiesnesis Aldis Laviņš

Rīgā 2021. gada 17. novembrī