6. pants

Spriedumā atzīts, ka apstrīdētajā normā ietvertā

aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, bāriņtiesa,

ievērojot piesardzības principu, varot individuāli izvērtēt to,

vai konkrētā persona, kas iepriekš izdarījusi vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu, var radīt lielāku apdraudējumu bērna

drošībai nekā nesodīta persona, turklāt bāriņtiesa veicot

pastāvīgu uzraudzību pār to, vai bērna aizbildnība tiek īstenota

atbilstoši bērna vislabākajām interesēm (sk. Sprieduma 21.

punktu).

Satversmes tiesa savā līdzšinējā judikatūrā ir konsekventi

uzsvērusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

tikai tāds līdzeklis, ar kuru aizlieguma mērķi var sasniegt

vismaz tādā pašā kvalitātē (sal. sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 19. punktu un 2015. gada 13. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2014-36-01 21. punktu). Tātad, ja lietas

izskatīšanas gaitā tiek konstatēts, ka konkrētajā gadījumā pastāv

saudzējošāki līdzekļi, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ar

šiem līdzekļiem var sasniegt apstrīdētajā normā ietvertā

aizlieguma mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sal. sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 7. novembra sprieduma

lietā Nr. 2012-24-03 18.3. punktu un 2014. gada 7. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.2. un 28.3. punktu).

Spriedumā nav sniegti argumenti secinājumam, ka konkrētajā

gadījumā ar tiesas norādītajiem līdzekļiem apstrīdētajā normā

ietvertā aizlieguma mērķi - bērnu tiesību aizsardzība - var

sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

Uzskatu, ka likumdevējam ir tiesības, ievērojot bērna

vislabāko interešu prioritātes principu - bērna aizsardzību no

vardarbības -, noteiktām sabiedrības grupām paredzēt tādu

tiesisko regulējumu, kas nenodrošina absolūtu individualizāciju

un vienādā mērā ir attiecināms uz objektīvi salīdzināmiem, kaut

arī atšķirīgiem gadījumiem. Šādu regulējumu likumdevējs ir

tiesīgs noteikt, ja, izvērtējot riskus, ir saprātīgs pamats

uzskatīt, ka bez šāda regulējuma var tikt apdraudētas bērna

intereses. Proti, valstij ir pienākums ar pienācīgu rūpību

novērst jebkāda veida vardarbību pret bērnu. Tas nozīmē, ka ir

jāveic visaptveroši un integrēti pasākumi, lai nodrošinātu, ka

tie pieaugušie, kuri ir atbildīgi par bērnu, ievēro bērna

tiesības. Bērna aizsardzībai jāsākas visupirms ar tādiem

pasākumiem, kas aizliedz un preventīvi novērš jebkāda veida

vardarbību pret bērnu (sk. arī ANO Bērna tiesību komitejas

Vispārējā komentāra Nr. 13 (2011) par bērnu tiesībām būt brīviem

no visu veidu vardarbības 5. un 45.-46. punktu).

Nav iespējams garantēt to, ka persona, kas agrāk izdarījusi

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, vairs nekad neizdarīs nekādus

noziedzīgus nodarījumus. Šādu varbūtību nevar izslēgt arī

bāriņtiesas vērtējums un pastāvīga uzraudzība pār to, vai bērna

aizbildnība tiek īstenota atbilstoši šā bērna vislabākajām

interesēm. Pieaicinātā persona biedrība "Latvijas Bāriņtiesu

darbinieku asociācija" norādījusi: konstatēt risku, ka

persona, kura pretendē uz aizbildņa statusu, atkal var uzvesties

vardarbīgi, ir iespējams tikai acīmredzamos gadījumos, tomēr

šādas personas bieži vien savu vardarbīgo dabu slēpj un to nespēj

konstatēt arī psihologs. Vardarbība pret bērnu esot viens no

visgrūtāk konstatējamiem nodarījumiem. Turklāt Latvijā neesot

veikti tādi regulāri, sistemātiski pētījumi par vardarbību pret

bērniem, kas ļautu izvērtēt tendences un ieviest pierādījumos

balstītus pasākumus vardarbības novēršanai (sk. lietas

materiālu 4. sēj. 122. lp.). Sprieduma 21. punktā tiesa,

nemaz neizanalizējusi bāriņtiesas iespējas individuāli izvērtēt

to, vai konkrēta persona, kas iepriekš izdarījusi vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu, var apdraudēt bērna drošību, aprobežojas

ar secinājumu par alternatīvu līdzekļu esību. Proti, šis

secinājums nav balstīts uz izvērtējumu un argumentiem par to,

kādēļ pieaicinātās personas norādītajiem apsvērumiem par

individuāla vērtējuma neiespējamību nav nozīmes un ka ar tiesas

norādīto alternatīvo līdzekli apstrīdētajā normā ietvertā

aizlieguma mērķi patiešām varētu sasniegt vismaz tādā pašā

kvalitātē.

Savus secinājumus par to, ka apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums nav samērīgs, Satversmes tiesa citstarp pamatojusi ar

tās judikatūrā jau iepriekš izteikto atziņu, ka personas uzvedība

laika gaitā var mainīties. Proti, kriminoloģiskie pētījumi

liecinot, ka septiņu līdz desmit gadu laikā, uzturoties

sabiedrībā bez atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas,

lielai daļai sodīto personu risks atkārtoti izdarīt noziedzīgu

nodarījumu nokrītas līdz nesodītu personu riska līmenim, un

likumdevējam šādu iespējamību, ka persona var mainīties,

vajadzējis ņemt vērā (sk. Sprieduma 20. punktu). Neapšaubu

to, ka persona laika gaitā var mainīties. Tomēr pilnībā izslēgt

risku, ka jau sodīta persona var izdarīt jaunu vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu, nav iespējams un to apliecina arī

informācija, ko Valsts probācijas dienests sniedza Satversmes

tiesai lietā Nr. 2019-01-01. Analizējot savā rīcībā esošo

informāciju par noziedzīgu nodarījumu recidīvu, Valsts probācijas

dienests ir secinājis, ka tieši par tādiem noziedzīgiem

nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu,

sodītas personas biežāk izdara jaunus vardarbīgus noziedzīgus

nodarījumus (sk. Valsts probācijas dienesta sniegto

informāciju lietas Nr. 2019-01-01 materiālu 2. sēj. 71. lp.).

Turklāt tiesiskā regulējuma izstrāde nevar būt balstīta abstrakti

uz zinātnē izteiktiem pieņēmumiem, neanalizējot un neņemot vērā

valstī pastāvošo reālo situāciju un sabiedrības attīstības

pakāpi. Kā liecina iepriekš citās lietās apkopotie viedokļi un

pieejamie pētījumi, tad Latvijā pastāv izteikta tolerance pret

vardarbību (sk., piemēram, biedrības "Centrs MARTA"

un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docentes Dr.

sc. comm. Maritas Zitmanes sniegtos viedokļus 2021. gada 4.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-39-02 7. un 9. punktā, kā arī

pētījumu "Vardarbība pret sievietēm un bērniem Latvijā.

Situācijas apkopojums par statistiku un publiski pieejamajiem

kvantitatīvajiem datiem", 2019.).

Izskatītajā lietā citstarp bija jāņem vērā, ka aizbildnības

nodibināšana bērnam var būt nepieciešama arī tādā situācijā, kad

viņš zaudējis abus vecākus un bērna labākajās interesēs ir

svarīgi rīkoties nekavējoties, lai ieceltu bērnam aizbildni.

Šādos gadījumos, padziļināti izvērtējot to, vai konkrētā uz

aizbildņa statusu pretendējošā persona ir tam piemērota, var tikt

kavēta aizbildņa iecelšana un tas neatbilstu bērna vislabākajām

interesēm. Tāpēc ir būtiski, lai likumdevējs noteiktu skaidrus

kritērijus, kas jāņem vērā, lemjot par aizbildņa iecelšanu

bērnam.

Kā to esmu uzsvēris savās atsevišķajās domās par Satversmes

tiesas 2021. gada 25. marta spriedumu lietā Nr. 2020-36-01, bērni

ir tā sabiedrības daļa, kas ir īpaši aizsargājama no vardarbības

un tās izraisītām nelabvēlīgām sekām. Vardarbība var atstāt ne

tikai īslaicīgas, bet arī paliekošas nelabvēlīgas sekas attiecībā

uz bērna attīstību un veselību. Turklāt bērni, kuri cieš no

vardarbības, visdrīzāk būs pakļauti vardarbībai arī turpmākajā

dzīvē (sk. arī: World Health Organization. European report on

preventing child maltreatment, 2013). Izskatītajā lietā bija

jāņem vērā arī tas, ka bērni, kuri palikuši bez vecāku gādības,

bieži vien savā mūžā jau iepriekš ir piedzīvojuši vardarbību un

ieguvuši traumatisku pieredzi (sk. pieaicinātās personas

biedrības "Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija"

viedokli lietas materiālu 4. sēj. 122. lp.). Tādēļ šādiem

bērniem ir nepieciešama īpaši droša vide bez jebkādiem

vardarbības riskiem.

Līdz ar to uzskatu, ka nepastāv alternatīvi apstrīdētajā normā

ietvertā aizlieguma mērķa sasniegšanas līdzekļi.