5. pants

Satversmes 96. pantā noteiktās personu tiesības nav

absolūtas, un tās saskaņā ar Satversmes 116. pantu var ierobežot,

ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un

tas ir samērīgs (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 2. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-07-0103 11. punktu).

Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētā norma noteikta ar

likumu. Tam piekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja. Pievienojos arī

Sprieduma 19.1. punktā secinātajam, ka apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis ir bērnu tiesību aizsardzība.

Spriedumā analizēta apstrīdētās normas atbilstība samērīguma

principam Satversmes 110. panta kontekstā. Satversmes tiesas

secinājumi par apstrīdētās normas samērīgumu piemērojami arī tad,

kad šīs normas samērīgums tiek vērtēts Satversmes 96. panta

kontekstā. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais

aizliegums attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra

laulātā bērna adopcijai, ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai

un likumdevējs ir pamatojis tā nepieciešamību, taču leģitīmo

mērķi ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, paredzot

izņēmumus no absolūtā aizlieguma.

Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 96. pantā ietvertajām tiesībām uz privāto un ģimenes

dzīvi.

Līdz ar to Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkts,

ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas

iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, ir atzīstams

par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam.

Artūrs

Kučs

Rīgā 2019. gada 18. decembrī