3. pants

Sprieduma 16. punktā secināts, ka apstrīdētajā

normā ietvertais strīda summas kritērijs pats par sevi nav

uzskatāms par pazīmi, pēc kuras būtu nosakāmas salīdzināmas

personu grupas Satversmes 91. panta izpratnē. Šāds

secinājums citstarp pamatots ar argumentu, ka apstrīdētās normas

piemērošanas rezultātā neveidojas pēc kādas personiskas pazīmes

identificējamas personu grupas. Tiesnešu kolēģija, īstenojot tai

piešķirto tiesas rīcības brīvību, var apstrīdētajā normā

ietvertos kritērijus piemērot attiecībā uz noteikta veida un

apjoma civiltiesiska rakstura strīdiem, katrā konkrētajā gadījumā

apsverot to, vai izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas

tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā, bet

vienmēr tiecoties uz to, lai panāktu taisnīgumu.

Nepiekrītu secinājumam, ka personas, kuras kasācijas kārtībā

pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura

strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks par 2000 euro, un

personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances

tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir

vismaz 2000 euro, vai nemantiska rakstura strīdā, nav

salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā.

Lai noteiktu, vai un kuras personu grupas ir vienādos un

salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast šīs grupas vienojošo

pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra

sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 14. punktu). Divas

situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ salīdzināšanai

jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai vairāki kopīgi

elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam elementam ir jāapvieno

abas situācijas zem viena virsjēdziena (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2006-13-0103 7. punktu).

Visas personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas

instances tiesas spriedumu, neatkarīgi no tā, vai strīds pēc sava

rakstura ir nemantisks vai mantisks, kā arī no mantiska rakstura

strīda summas vieno kopīga pazīme. Šī vienojošā pazīme ir

apelācijas instances tiesas sprieduma pārsūdzēšana kasācijas

kārtībā.

Atzīstams, ka viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var

kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu

grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski

apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos

un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2012-14-03 17.2. punktu). Vērtējot tiesību

normas atbilstību Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības

principam, ir jākonstatē ne tikai kopīgas pazīmes esība, bet arī

tas, vai apstākļi, kādos atrodas personas, ir vienādi un

savstarpēji salīdzināmi (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01

19. punktu). Kā norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa,

vērtējot to, vai konkrētas personu grupas ir salīdzināmas

diskriminācijas aizlieguma kontekstā, tām nav obligāti jābūt

identiskos apstākļos. Lai varētu atzīt, ka konkrētās grupas ir

salīdzināmos apstākļos, visupirms jāsecina, ka šīs grupas pēc

būtības ir līdzīgas. Savukārt līdzība nosakāma citstarp arī

kontekstā ar apstrīdētā regulējuma mērķi (sk. ECT

2017. gada 5. septembra sprieduma lietā

"Fábián v. Hungary", pieteikums

Nr. 78117/13, 113. un 121. punktu).

Visas personas, kas iesniedz kasācijas sūdzību, vēlas, lai

kasācijas kārtībā tiktu skatīti, viņuprāt, apelācijas instancē

nepareizi izlemti jautājumi par materiālo un procesuālo normu

piemērošanu. Gan personām, kas iesniedz kasācijas sūdzību

saistībā ar neliela apmēra mantiskiem strīdiem un nemantiskiem

strīdiem, gan personām, kas iesniedz kasācijas sūdzību saistībā

ar liela apmēra mantiskiem strīdiem, šī sūdzība jāiesniedz vienā

un tajā pašā, Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2017-10-01 19. punktu). Gan apstrīdētajai

normai, gan pārējam regulējumam, kas nosaka pieeju kasācijas

instancei civilprocesā, ir viens un tas pats mērķis -

demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība.

Nevaru pievienoties tiesas atziņai, ka salīdzināmas personu

grupas vienlīdzības principa aspektā veidojas tikai uz kādas

personiskas pazīmes pamata. Diskriminācijas aizliegums, kas

ietverts Satversmes 91. panta otrajā teikumā, patiesi

aizliedz atšķirīgu attieksmi, kas balstīta uz noteiktiem

aizliegtajiem kritērijiem. Savukārt vienlīdzības princips noteic,

ka divās vienādās situācijās attieksmei jābūt vienādai, bet divās

dažādās situācijās - atšķirīgai. Piemēram, likumā nosakot

tiesības uz sociālo pabalstu, diskriminācijas aizliegums

nepieļautu cilvēku diferencēšanu pēc rases vai tautības, jo tās

pieder pie aizliegtajiem kritērijiem, bet neliegtu valstij

cilvēkus diferencēt pēc viņu ienākuma līmeņa. Šajā situācijā

savukārt būtu jāpārbauda, vai šāda diferencēšana ir savienojama

ar vienlīdzības principu (sk.: Levits E. 91. panta

komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas

Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga:

Latvijas Vēstnesis, 2011, 99. lpp.).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīmējusi, ka atšķirīga attieksme

var būt aizliegta arī tad, ja tā balstīta uz pazīmēm, kas nav

strikti personiskas jeb, citiem vārdiem, kādai konkrētai personu

grupai iedzimtas vai raksturīgas (sk. ECT 2016. gada

24. maija sprieduma lietā "Biao v. Denmark",

pieteikums Nr. 38590/10, 89. punktu).

Tādējādi personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas

instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras

apmērs ir mazāks par 2000 euro, un personas, kuras

kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu

mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir vismaz

2000 euro, vai nemantiska rakstura strīdā, ir

salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā.