4. pants

Tā kā iepriekšminētās personas atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos, ir jānoskaidro, vai apstrīdētā norma

paredz atšķirīgu attieksmi pret šīm personu grupām. Lai uz šo

jautājumu atbildētu apstiprinoši, atšķirīgam ir jābūt attieksmes

rezultātam - ar formālām atšķirībām vien nepietiek (sk.:

Levits E. 91. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.)

Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka

pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011,

95. lpp.).

Sprieduma 15. punktā Satversmes tiesa secinājusi, ka

apstrīdētā norma pēc sava rakstura nav imperatīva un ļauj

tiesnešu kolēģijai izvērtēt, kāds būtu sabiedrības ieguvums

iepretim indivīda tiesiskajai interesei konkrētajā lietā tad, ja

šī lieta kasācijas instances tiesā tiktu ierosināta un tiktu

taisīts pilns spriedums. Apstrīdētā norma nodrošina to, ka tiesa

apsver gan katra lietas dalībnieka intereses, gan sabiedrības

ieinteresētību kasācijas instances tiesas resursu jēgpilnā un

efektīvā izmantošanā. Tādējādi katrā konkrētajā gadījumā tiek

līdzsvarotas publiski tiesiskās intereses un indivīda tiesiskās

intereses. Sprieduma 16. punktā noteikts, ka tiesnešu

kolēģija, īstenojot tiesas rīcības brīvību, piemēro apstrīdēto

normu attiecībā uz noteikta finansiāla apjoma mantiska rakstura

strīdiem, katrā konkrētajā gadījumā apsverot to, vai izskatāmajai

lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai

tiesību tālākveidošanā, bet vienmēr tiecoties uz to, lai panāktu

taisnīgumu.

Tādējādi secināms, ka gan to personu intereses, kuras

kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu

mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks par 2000

euro, gan arī to personu intereses, kuras kasācijas

kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska

rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir vismaz 2000 euro,

vai nemantiska rakstura strīdā, ir līdzsvarojamas ar publiski

tiesiskajām interesēm. Tā, piemēram, arī tajos gadījumos, kad

kasācijas sūdzība iesniegta par strīda daļu, kas ir mazāka par

2000 euro, kasācijas instances tiesai ir jāierosina

kasācijas tiesvedība, ja ir acīmredzams pamats uzskatīt, ka

pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs,

un ir ievērotas citas likumā noteiktās prasības kasācijas

sūdzības iesniegšanai.

Tādēļ secināms, ka apstrīdētā norma neparedz atšķirīgu

attieksmi pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu

grupām. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Artūrs

Kučs

Rīgā 2020. gada 26. martā