1. pants

Satversmes tiesa 2020. gada 11. jūnijā pieņēma

spriedumu lietā Nr. 2019-12-01 "Par Augstskolu likuma 5.

panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un

pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 1., 105. un 112. pantam" (turpmāk -

Spriedums).

Lieta tika ierosināta pēc divdesmit 13. Saeimas deputātu

pieteikuma.

Piekrītu Spriedumā izdarītajiem secinājumiem par to, ka

Satversmes 105. pants konkretizējams kopsakarā ar Eiropas

Savienības tiesībās - Līguma par Eiropas Savienības darbību 49.

pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā -

nostiprināto uzņēmējdarbības brīvību. Satversmes tiesa jau

iepriekš ir norādījusi, ka tās nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc

gadījumā, kad lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības

tiesību aktu iztulkošanas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai

konkrēto jautājumu jau iepriekš nav izskaidrojusi Eiropas

Savienības Tiesa, vai attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir

tik skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas, un jālemj, vai

ir nepieciešams saņemt prejudiciālu nolēmumu no Eiropas

Savienības Tiesas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada

28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 15.2. punktu un 2015.

gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 14.

punktu).

Izskatāmajā lietā ir piemērojamas Eiropas Savienības tiesības.

No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras nav skaidri izsecināms,

vai tāds Eiropas Savienības dalībvalsts regulējums, kāds vērtēts

izskatāmajā lietā, ir saderīgs ar uzņēmējdarbības brīvību. Toties

Satversmes tiesa varēja sniegt atbildi par apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 112. un 113. pantam jomās, kas ir Eiropas

Savienības dalībvalstu kompetencē. Tātad, kā jau norādīts

Spriedumā, ņemot vērā efektivitātes principu, tiesiskās

noteiktības principu un pamattiesību aizsardzības prioritātes

principu, nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka jautājums par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmei netiktu vismaz daļēji

atrisināts ilgāku laika posmu, kamēr tiktu apsvērta

nepieciešamība vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt

prejudiciālu nolēmumu, vai līdz brīdim, kad tiktu saņemtas

Eiropas Savienības Tiesas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem.

Uzskatu, ka Satversmes tiesa pamatoti nolēma lietu sadalīt un

atsevišķā lietā vērtēt to, vai nepieciešams vērsties Eiropas

Savienības Tiesā ar lūgumu skaidrot, vai apstrīdētās normas ir

saderīgas ar Eiropas Savienības tiesībām. Šāda pieeja ļauj

vienlaikus pienācīgi respektēt Eiropas Savienības tiesības un

sniegt atbildi uz jautājumu, kuru Eiropas Savienības tiesības

būtiski neskar.

Tādējādi piekrītu Sprieduma

secinājumiem par lietas sadalīšanu un to, ka lietas "Par

Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta

trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 1. un 105. pantam" izskatīšana pēc

būtības ir atsākama.

Tāpat piekrītu secinājumam par to,

ka Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu

49. punkts, ciktāl šīs normas attiecas uz privātajām augstskolām,

to mācībspēkiem un studējošajiem, neatbilst Satversmes 112. un

113. pantam. Tomēr nepiekrītu Spriedumā secinātajam, ka šajās

normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

likumu.

Mans viedoklis ir balstīts uz turpmāk norādītajiem

argumentiem. Argumentējot savu viedokli, izmantošu Spriedumā

lietotos saīsinājumus.