49. pants
paredz arī iespēju noteikt vieglāku sodu nekā

likumā paredzētais. Proti, gadījumā, ja tiesa, ievērojot vairākus

vainīgā atbildību mīkstinošos apstākļus un vainīgā personību,

atzīst par nepieciešamu noteikt viņam sodu, kas ir zemāks par

likumā konkrētam noziedzīgam nodarījumam paredzēto minimālo

robežu, tā var sodu attiecīgi mīkstināt. Tādējādi tiesai ir

iespēja nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts mērķa izpildi -

nodrošināt taisnīgu iznākumu katrā konkrētā gadījumā.

Ja šāda iespēja pastāv kriminālprocesā, tad vēl jo vairāk

tādai būtu jāpastāv administratīvo pārkāpumu procesā. Valsts

pienākums ir izveidot tādu administratīvo pārkāpumu lietu

izskatīšanas kārtību, kas personai nodrošinātu no Satversmes

92. panta pirmā teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu tiesu

garantijas - tādas pašas kā krimināllietās

(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 9.2. punktu).

Piemēram, Lietuvas Administratīvo pārkāpumu kodeksa

30.1 pants noteic, ka institūcija, ņemot vērā

pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, atbildību mīkstinošus un

pastiprinošus apstākļus, kā arī taisnīguma un tiesību normu

saprātīgas piemērošanas principus, var piemērot vieglāku sodu,

nekā noteikts Administratīvo pārkāpumu kodeksā, vai nepiemērot to

vispār. Līdzīgi arī Igaunijas Sodu kodeksa 61. pants paredz

tiesai šādas tiesības. Tādējādi tiek nodrošināta soda

individualizācija, proti, tas, ka tiek ņemts vērā pārkāpuma

smagums un citi apstākļi, kurus nepieciešams vērtēt taisnīga soda

noteikšanai.

Apstrīdētās normas, liedzot tiesai pielāgot piemērojamo sodu

izdarītā pārkāpuma smagumam, varēja novest pie netaisnīgiem

nolēmumiem. Eiropas Savienības Tiesa atzinusi: lai novērtētu

sankcijas samērīgumu, ir jāņem vērā arī saikne starp iespējami

uzliekamā naudas soda apmēru un ekonomisko priekšrocību, kas

izriet no izdarītā pārkāpuma, lai atturētu pārkāpuma izdarītājus

no atkārtotas tāda paša pārkāpuma izdarīšanas

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada

11. februāra sprieduma lietā C‑77/20 "K. M"

53. punktu). Taču apstrīdētās normas liedz tiesai vērtēt

jebkādus individuālos apstākļus. Tiesas nevar ņemt vērā,

piemēram, to, ka pārkāpējs varbūt ir godprātīgs autoceļu

lietošanas nodevas maksātājs, vienmēr līdz pat attiecīgajam

pārkāpumam ir to maksājis un samaksājis arī pēc pārkāpuma

izdarīšanas, kad atcerējies, ka ir aizmirsis to samaksāt. Tāpat

tiesa nevar ņemt vērā arī gadījumus, kad persona sistemātiski un

ļaunprātīgi izvairās no nodevas maksāšanas. Līdz ar to

apstrīdētās normas var radīt netaisnīgumu pat abos interešu

virzienos - gan attiecībā uz pārkāpēja interesi tikt pasargātam

no pārmērīgiem sodiem, gan sabiedrības labklājības interešu

aspektā.

Ievērojot minēto, uzskatu, ka

administratīvo pārkāpumu lietās par autoceļu lietošanas nodevas

maksāšanas noteikumu pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskajiem

līdzekļiem, netiek īstenota visaptveroša tiesas kontrole pār

piemēroto administratīvo sodu. Līdz ar to apstrīdētās normas

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesas tiesnesis

A. Kučs

Rīgā 2022. gada 12. janvārī