2. pants

Kriminālprocesā noteiktie termiņi nepieciešami

tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai un lietas izskatīšanai

saprātīgā termiņā. Vienlaikus jāņem vērā, ka kriminālprocesa

rezultātam jābūt taisnīgam (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 5. marta sprieduma lietā 2001-10-01

secinājumu daļas 8. punktu). Viens no līdzekļiem, kas to

nodrošina, ir efektīva tiesību uz aizstāvību izmantošana, kas

citstarp ietver pietiekamu laiku aizstāvības sagatavošanai un

iespēju ietekmēt lietas iznākumu. Konvencijas 6. panta

3. punkta "b" apakšpunkts aizsargā apsūdzētos

pret sasteigtu tiesas procesa īstenošanu

(sk.: Eiropas Cilvēktiesību Komisijas

1981. gada 9. jūlija lēmums lietā "Kröcher and

Möller v. Switzerland", pieteikums Nr. 8463/78 un

1978. gada 12. jūlija lēmums lietā "Bonzi v.

Switzerland", pieteikums Nr. 7854/77; Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2013. gada 30. augusta sprieduma

lietā "Malofeyeva v Russia", pieteikums

Nr. 36673/04, 115.-120. punkts; 2016. gada

14. marta sprieduma lietā "Gafgaz Mammadov v.

Azerbaijan", pieteikums Nr. 60259/11,

76.-82. punkts). Apsūdzētajam vajadzētu būt aizsargātam

pret atsevišķu procesuālo stadiju sasteigtu īstenošanu, jo īpaši

viņa tiesību uz aizstāvību izmantošanai tik svarīgā posmā kā

apelācijas sūdzības iesniegšana.

Tiesa Sprieduma 16.1. punktā atzina: vērtējot, vai

apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš ir pietiekams, jāņem

vērā tas, ka tiesvedība apelācijas instances tiesā ietver tiesas

veiktu pārbaudi gan attiecībā uz lietas faktiskajiem apstākļiem,

gan attiecībā uz tiesību jautājumiem. Tā kā apelācijas instances

tiesa krimināllietu vēlreiz skata pēc būtības, apsūdzētajam

apelācijas sūdzībā var būt nepieciešams ietvert argumentus ne

tikai par tiesību normu pārkāpumiem, bet arī kļūdām faktisko

apstākļu novērtējumā.

Kriminālprocesa likuma 551. panta pirmajā daļā noteikts,

kas ir jānorāda apelācijas sūdzībā. Tā, piemēram, ir jānorāda

tas, kādā apjomā iesniedz sūdzību - pilnībā par visu spriedumu

vai kādā konkrētā tā daļā, vai sūdzība tiek iesniegta juridisku

un/vai faktisku iemeslu dēļ, konkrēti norādot un analizējot katru

no iemesliem, tāpat konkrēti norādot, kuri pierādījumi jāpārbauda

apelācijas instances tiesai un kāpēc tas nepieciešams, kā arī

jāizsaka juridiski pareizi un saprotami lūgumi

(sk.: Rokasgrāmata kriminālprocesā prokuroriem.

G. Kūtra zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

2010, 208. un 209. lp.). Tādējādi apelācijas sūdzībai

Kriminālprocesa likumā izvirzītas stingras prasības, kas

apelācijas sūdzības sastādītājam ir jāievēro. Šo prasību

ievērošana ietekmē to, kādā apjomā apelācijas instances tiesa

lietu skatīs un kādus argumentus un apsvērumus tā vērtēs.

Gatavojot apelācijas sūdzību, personai ir jāvērš tiesas uzmanība

uz katru apstākli, kas, pēc tās ieskatiem, liecina par pārsūdzētā

sprieduma nepareizību vai prettiesiskumu.

Ja šādi argumenti nav izvirzīti jau apelācijas sūdzībā, tad

iespēja tos paust vēlāk, pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas, ir

ierobežota, jo apelācijas sūdzības papildināšana atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 562. panta pirmajai daļai iespējama

tikai apelācijas sūdzības ietvaros. Tāpat arī Sprieduma

16.6.2. punktā analizētā iespēja apsūdzētajam laikā, kad

lieta tiek izskatīta apelācijas instances tiesā, paust jaunus

juridiskus argumentus, precizēt savus apsvērumus vai iesniegt

jaunus pierādījumus ir ierobežota ar apelācijas sūdzībā izteikto

prasību apjomu un ietvaru.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot, vai apsūdzētajai

personai ir bijis pietiekams laiks aizstāvības sagatavošanai,

atzinusi, ka apsūdzētajam ir jābūt iespējai organizēt savu

aizstāvību atbilstošā veidā, bez ierobežojumiem attiecībā uz

spēju izvirzīt visus atbilstošos aizstāvības argumentus tiesai un

tādējādi ietekmēt procesa iznākumu (sk.: Eiropas

Cilvēktiesību Komisijas 1996. gada 26. jūnija lēmuma

lietā "Connolly v. United Kingdom", pieteikums

Nr. 27245/95; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada

6. jūlijas sprieduma lietā "Mayzit v. Russia",

pieteikums Nr. 63378/00, 78. punkts un 2009. gada

6. aprīļa spriedums lietā "Moiseyev v. Russia",

pieteikums Nr. 62936/00, 220. punkts un 2022. gada

16. februāra spriedums lietā "Kikabidze v.

Georgia", pieteikums Nr. 57642/12,

43. punkts).

Manuprāt, Spriedumā Tiesa nav ņēmusi

vērā to, ka apsūdzētajam īpaši sarežģītā un apjomīgā

kriminālprocesā 20 dienu termiņā var nebūt iespējas izvirzīt

visus, pēc viņa ieskatiem, būtiskos argumentus par pirmās

instances tiesas sprieduma nepareizību un prettiesiskumu.