2. pants

Piekrītu, ka apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

pirmajam teikumam. Proti, pievienojos Satversmes tiesas

secinājumam, ka apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma leģitīmo

mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar

alternatīviem līdzekļiem.

Tomēr nepiekrītu izvēlei apstrīdētās normas satversmības

vērtēšanā izmantot pamattiesību ierobežojuma metodoloģiju.

Uzskatu, ka šis izvērtējums bija veicams, izmantojot Satversmes

tiesas judikatūrā nostiprināto absolūtā aizlieguma metodoloģiju.

Jau 2021. gada 28. jūnija atsevišķajās domās par

spriedumu lietā Nr. 2020-50-01 "Par Iekšlietu

ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes

amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas

likuma 4. panta 4. punkta atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 101. un 106. pantam" (turpmāk -

lieta Nr. 2020-50-01) paudu savus argumentus par šīs

metodoloģijas nozīmību un attiecināmību lietās, kurās apstrīdētā

norma paredz absolūtu aizliegumu. Proti, es norādīju, ka absolūtā

aizlieguma metodoloģijas piemērošanas gadījumā no likumdevēja

tiek prasīta šāda rakstura aizlieguma rūpīga izvērtēšana, bet tas

nekādā veidā neierobežo likumdevēja rīcības brīvību lemt par

regulējumu attiecībā uz personām, kuras atrodas valsts dienestā.

Minētajās atsevišķajās domās paustie apsvērumi un argumenti ir

attiecināmi arī uz Spriedumu.