3. pants

Satversmes tiesas judikatūrā ierobežojums, kas

neparedz izņēmumus vai nav pietiekami elastīgs, lai ņemtu vērā

katras situācijas individuālos apstākļus, tiek apzīmēts ar

jēdzienu "absolūts aizliegums". Šāda rakstura

pamattiesību ierobežojuma satversmības izvērtēšanai tiek

pielietota absolūtā aizlieguma metodoloģija

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra spriedumu lietā Nr. 2017-07-01 un

2019. gada 5. decembra spriedumu lietā

Nr. 2019-01-01). Tās pamatā ir pamattiesību ierobežojuma

satversmības izvērtēšanas metodoloģija, taču, vadoties pēc

samērīguma elementa nepieciešamības kritērija (vai nepastāv citi

līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu

pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk), tiesa galvenokārt vērtē

likumdevēja rīcību absolūtā aizlieguma noteikšanas procesā un

šāda aizlieguma nepieciešamības pamatojumu, nevis pēc būtības

apsver saudzējošāku līdzekļu esību (sk.: Kučs A.,

Šņepste I. Absolūti cilvēktiesību ierobežojumi Satversmes tiesas

judikatūrā. Jurista Vārds, 2021. gada 7. decembris,

Nr. 49 (1211), 53. lp.). Lai konstatētu, vai

tiesību normā ietvertais aizliegums ir absolūts, jāvērtē,

pirmkārt, vai tas attiecas uz visām pie noteiktas grupas

piederošām personām, proti, vai tas neparedz individuālu katra

konkrētā gadījuma izvērtējumu, tādējādi nepieļaujot izņēmumus,

un, otrkārt, vai tas ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

19.2. punktu).

Izskatāmajā gadījumā apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

būt par tiesneša amata kandidātu attiecas uz ikvienu personu,

kura saukta pie kriminālatbildības, bet krimināllieta pret kurām

izbeigta uz nereabilitējoša pamata. Tas nepieļauj izņēmumus.

Turklāt šāds aizliegums ir noteikts uz mūžu. Tādējādi, ņemot vērā

iepriekš norādīto Satversmes tiesas judikatūru, tiesai būtu bijis

jāsecina, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir

absolūts.

Uz šādu minētā aizlieguma raksturu norādīja arī Pieteikuma

iesniedzējs (sk. lietas materiālu 1. sēj.

13. lp.). Tāpat uz to norādījušas vairākas lietā

pieaicinātās personas. Piemēram, tiesībsargs, šajā ziņā piekrītot

Pieteikuma iesniedzējam, norādījis, ka apstrīdētajā normā ir

ietverts tā saucamais absolūtais aizliegums (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 77. lp.). Arī Latvijas

Administratīvo tiesnešu biedrība paudusi viedokli, ka

apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir

absolūts raksturs (sk. lietas materiālu 5. sēj.

116. lp.). Tāpat Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektore

Mg. iur. Evija Vīnkalna viedoklī Satversmes

tiesai uzsvērusi, ka apstrīdētā norma satur absolūtu aizliegumu

būt par tiesneša amata kandidātu personām, pret kurām

kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata

(sk. lietas materiālu 5. sēj. 18. lp.).

Spriedumā ierobežojuma absolūtais raksturs nav ticis

analizēts. Taču uz to, ka šāda ierobežojuma ietekme uz personas

pamattiesībām ir īpaši tālejoša, ir norādījusi gan pati

Satversmes tiesa, gan vairākos spriedumos arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2013. gada

22. aprīļa spriedumu lietā "Animal Defenders

International v. The United Kingdom", pieteikums

Nr. 48876/08).