4. pants

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka vēlētos tai

piešķirtās radiofrekvenču joslu lietošanas tiesības izmantot 5G

tehnoloģiju mobilo sakaru pakalpojumu sniegšanai, taču tā neesot

mobilo sakaru operators un tāpēc to nevarot darīt pati.

Pieteikuma iesniedzēja esot ieinteresēta nodot vai iznomāt savas

lietošanas tiesības kādam mobilo sakaru operatoram un tādējādi

gūt no šīm tiesībām pēc iespējas lielāku labumu, taču apstrīdētā

norma to liedzot.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu

ierobežojumam būtu jāizpaužas tādējādi, ka ar apstrīdēto normu ir

liegtas kādas tiesības, kas komersantam jau reiz bijušas

noteiktas, vai ir samazinājies ar Satversmes normām aizsargāto

pieteikuma iesniedzēja tiesību apjoms. Proti, tiesību uz īpašumu

ierobežojumam jāizpaužas tādējādi, ka tiek negatīvi ietekmētas

kādas tiesības, kas komersantam jau reiz bijušas noteiktas

(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra

sprieduma lietā Nr. 2020-33-01 27.2. punktu).

Tādējādi tiesības uz īpašumu neaizsargā jebkuras personas

ekonomiskās intereses, kas saistītas ar tās veiktu

komercdarbību.

Regulatora piešķirtās radiofrekvenču joslu lietošanas tiesības

pašas par sevi ir ekonomiska vērtība, un personai, kurai šīs

tiesības piešķirtas, ir prasījuma tiesības uz to īstenošanu. Līdz

ar to vēlos uzsvērt, ka tieši šīs tiesības ietilpst Satversmes

105. panta pirmo triju teikumu tvērumā. Lai atzītu, ka

apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma iesniedzējas tiesības veikt

komercdarbību uz licences pamata un izmantot tai piešķirtās

radiofrekvenču joslu lietošanas tiesības, gūstot no tām labumu,

ir būtiski saprast, vai ir ietekmētas kādas konkrētas Pieteikuma

iesniedzējai iepriekš ar licenci piešķirtas vai no licences

izrietošas tiesības.

Kā norādīts Spriedumā, šāda pieeja akceptēta arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

atzinusi: ja konkrētas tiesības personai ir bijušas licencē

noteiktas vai no tās izrietējušas un vēlāk tikušas ierobežotas,

tas ir uzskatāms par tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 7. jūnija

sprieduma lietā "O'Sullivan McCarthy Mussel Development Ltd

v. Ireland", pieteikums Nr. 44460/16, 89. un

90. punktu).

Piekrītu Spriedumā konstatētajam, ka sākotnēji liegums

ierobežotu radiofrekvenču joslu lietošanas tiesību tālāknodošanai

attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju netika noteikts - nedz

2000. gada 13. septembrī, nedz 2003. gada

30. jūlijā izsniegtajā licencē, nedz Sakaru departamenta

2001. gada 23. janvāra vēstulē, ar kuru Pieteikuma

iesniedzējai tika paziņots par tai piešķirtajām ierobežotām

radiofrekvenču joslām (kanāliem). Tāpat piekrītu Satversmes

tiesas konstatējumam, ka ierobežotu radiofrekvenču joslu

lietošanas tiesību tālāknodošanas liegums attiecībā uz Pieteikuma

iesniedzēju pirmo reizi tika noteikts Regulatora 2005. gada

7. septembra lēmumā, ar kuru Regulators Pieteikuma

iesniedzējai piešķirto Spektra joslu lietošanas tiesību termiņu

pagarināja no 2005. gada 15. septembra līdz

2010. gada 14. septembrim.

Taču nevaru piekrist turpmākajiem Spriedumā izdarītajiem

secinājumiem. 2011. gada 8. jūnijā stājās spēkā

grozījumi Elektronisko sakaru likumā, kuri paredzēja likuma

47. panta papildināšanu ar 3.1 daļu. Tā

citstarp noteica, ka radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības

nevar nodot tālāk elektronisko sakaru komersants, kurš nav

samaksājis par šo tiesību iegūšanu. Šī norma bija spēkā līdz

2022. gada 29. jūlijam, kad Elektronisko sakaru likums

zaudēja spēku. Jaunais Elektronisko sakaru likums ar apstrīdēto

normu paredzēja principā analoģisku liegumu.

Tādējādi, lai gan sākotnēji Pieteikuma iesniedzējai nebija

nepārprotami aizliegts tai piešķirtās ierobežotu radiofrekvenču

joslu lietošanas tiesības nodot tālāk, jau 2005. gada

7. septembrī Regulators, lemjot par licences pagarināšanu,

šādu liegumu skaidri noteica. Tātad, kaut arī Pieteikuma

iesniedzējai sākotnēji piešķirtajās licencēs jautājums par

ierobežotu radiofrekvenču joslu lietošanas tiesību tālāknodošanu

nebija noregulēts, acīmredzams ir tas, ka no tai turpmāk

piešķirtajiem licenču pagarinājumiem neizriet Pieteikuma

iesniedzējas tiesības savas ierobežotu radiofrekvenču joslu

lietošanas tiesības nodot tālāk. Citiem vārdiem, šādas tiesības

jau vismaz kopš 2005. gada 7. septembra nav nedz

Pieteikuma iesniedzējai noteiktas, nedz arī citādā veidā neizriet

no tai piešķirtajām licencēm.

Ņemot vērā minēto, uzskatu: Satversmes tiesai bija jāatzīst,

ka ar apstrīdēto normu netiek ierobežotas Pieteikuma iesniedzējas

tiesības uz īpašumu, un tiesvedība daļā par apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem

bija jāizbeidz.

Vienlaikus vēlos norādīt uz Komerclikuma 1. pantu, kas

noteic, ka komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru

savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Savukārt peļņa

ir atlīdzība uzņēmējam par iniciatīvu, darbojoties pastāvīga

riska un ekonomiskās nenoteiktības apstākļos. Peļņa ir atkarīga

ne tikai no konkrēta tiesiskā regulējuma, bet arī no komersanta

saimnieciskās darbības kopumā. Personas interese gūt peļņu

neietilpst Satversmes 105. panta tvērumā, jo šāda abstrakta

iespējamība nav uzskatāma par īpašuma tiesību objektu

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 6. oktobra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-03

12.2. punktu).

Kā jau norādīju iepriekš, Pieteikuma iesniedzējai ir prasījuma

tiesības attiecībā uz tai Regulatora piešķirto ierobežoto

radiofrekvenču joslu lietošanu. Tomēr no šīm tiesībām ir

nošķirama Pieteikuma iesniedzējas interese gūt peļņu no tai bez

atlīdzības piešķirtajām tiesībām lietot šo ierobežoto un pēc

savas būtības publisko resursu, proti, gūt peļņu no tai piešķirto

ierobežoto radiofrekvenču joslu lietošanas tiesību nodošanas

tālāk kādam citam komersantam pret atlīdzību. Šāda vēlamā peļņa,

kas būtu gūstama Pieteikuma iesniedzējas iecerētajā veidā, nav

uzskatāma par īpašumu.

Tādējādi arī šā apsvēruma dēļ uzskatu, ka apstrīdētā norma

Pieteikuma iesniedzējai piešķirtās ierobežotu radiofrekvenču

joslu lietošanas tiesības neietekmē kādā jaunā veidā. Pieteikuma

iesniedzējai ar apstrīdēto normu nav liegtas tādas tiesības,

kuras tai reiz būtu bijušas noteiktas.

Papildus tam vēlos uzsvērt, ka apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma mērķis, kā to Spriedumā atzinusi

Satversmes tiesa, ir novērst elektronisko sakaru komersanta

pieteikšanos konkursā par ierobežota radiofrekvenču spektra

lietošanas tiesību piešķiršanu bez maksas, ja tas neplāno šīs

tiesības izmantot patstāvīgai elektronisko sakaru pakalpojumu

sniegšanai, bet plāno tās peļņas gūšanas nolūkā nodot par maksu

citam elektronisko sakaru komersantam. Mērķim novērst komersantu

vēlmi gūt peļņu no tiem bez maksas piešķirtajām ierobežota

publiska resursa lietošanas tiesībām ir izšķiroša nozīme

izskatītās lietas apstākļos. Ja komersants pats nespēj realizēt

tam piešķirtās publiskā resursa lietošanas tiesības, tad tam no

šīm tiesībām jāatsakās, tādējādi dodot iespēju citiem

komersantiem pretendēt uz tām godīgas konkurences apstākļos.

Proti, šim resursam vajadzētu atkal kļūt pieejamam citiem

komersantiem. Starp tiem varētu būt arī Pieteikuma iesniedzējas

izraudzītais iecerētā darījuma partneris, un arī tas varētu iegūt

konkrētā ierobežotā resursa lietošanas tiesības atbilstoši likumā

noteiktajai kārtībai.

Satversmes tiesas tiesnesis

A. Kučs

Rīgā 2024. gada 12. jūlijā