5. pants

Jāņem vērā, ka salīdzinoši neilgā laikā Satversmes

tiesa ir vērtējusi apstrīdētās normas konstitucionalitāti divas

reizes.

Pirmajā gadījumā - spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 - Satversmes

tiesa vērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 110.

pantam un 91. panta pirmajam teikumam tiktāl, ciktāl tā attiecas

uz tiesnesi kā valsts amatpersonu, kuram nepieciešams sniegt

asistenta pakalpojumu savam bērnam ar invaliditāti (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr.

2015-10-01 12.2. punktu). Savukārt Spriedumā Satversmes tiesa

vērtēja apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 110. panta

pirmajam teikumam un 91. panta pirmajam teikumam attiecībā uz

tiesnesi, kura ģimenē ar nedalītu mājsaimniecību ir pilngadīga

persona ar invaliditāti (sk., piemēram, Sprieduma 14. un 15.

punktu).

Lai gan abos gadījumos tika vērtēta vienas un tās pašas normas

konstitucionalitāte, tomēr Spriedumā lietā Nr. 2015-10-01

apstrīdētā norma lielākoties tika vērtēta Satversmes 110. panta

otrā teikuma kontekstā, akcentējot valsts īpašo pienākumu

"palīdzēt bērniem invalīdiem" un uzturēt tādu sociālā

un ekonomiskā atbalsta sistēmu, kura ir piemērota ģimenei, kurā

aug bērns ar invaliditāti (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 13. punktu).

Turklāt faktiskie apstākļi abās lietās bija atšķirīgi.

No lietas Nr. 2015-10-01 materiāliem izrietēja, ka pieteikuma

iesniedzējas bērnam bija piešķirts asistents. Tomēr bērna

veselības stāvokļa dēļ šā asistenta vai citas personas piesaiste

asistenta pakalpojuma sniegšanai bija kļuvusi neiespējama.

Tādējādi vienīgi pati pieteikuma iesniedzēja varēja sniegt šo

pakalpojumu savam bērnam invalīdam (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 11.

punktu). Proti, pieteikuma iesniedzējas piesaistīšana

asistenta pakalpojuma sniegšanai šajā gadījumā bija objektīva

nepieciešamība, kas kalpoja par vienu no kritērijiem, lai

secinātu, ka lietā Nr. 2015-10-01 ir noticis pieteikuma

iesniedzējas pamattiesību aizskārums.

Savukārt no izskatāmās lietas materiāliem izriet, ka

Pieteikuma iesniedzēju par savu asistentu ir lūgusi piesaistīt

Pieteikuma iesniedzējas māte (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 14. un 15. lp.). Atbilstoši Jelgavas novada Sociālā

dienesta praksei personai asistenta pakalpojumus nodrošina tās

izvēlēts asistents, jo minētajam dienestam nav darbinieku, kas

sniedz asistenta pakalpojumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 31.

lp.). No izskatāmās lietas materiāliem nav secināms, ka

pastāv kādi citi apstākļi, kuru dēļ tieši Pieteikuma iesniedzējai

būtu jāsniedz asistenta pakalpojums savai mātei. Spriedumā,

vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, Satversmes tiesa atsaucas uz nepieciešamību

tieši Pieteikuma iesniedzējai sniegt asistenta pakalpojumu savam

ģimenes loceklim ar invaliditāti. Tomēr Spriedumā nav konstatēts,

ka patiešām pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ vienīgi Pieteikuma

iesniedzēja var sniegt asistenta pakalpojumu savai mātei.

Līdz ar to uzskatu, ka no Spriedumā

ietvertajiem argumentiem nav iespējams secināt, ka ir aizskartas

tieši Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 110. panta pirmajā

teikumā noteiktās pamattiesības un ir noticis Satversmes 91.

panta pirmā teikuma pārkāpums.

Satversmes tiesas tiesnesis

G.Kusiņš

Rīgā 2016. gada 1. jūlijā