4. pants

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma

nepamatoti ierobežo viņas tiesības sniegt asistenta pakalpojumu

savai mātei un saņemt par to atlīdzību (sk. konstitucionālo

sūdzību lietas materiālu 1. sēj. 7. lp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 110. pants gan

uzliek valstij pienākumu atbalstīt ģimeni, tomēr nerada personai

subjektīvās tiesības saņemt konkrētu valsts atbalstu noteiktā

veidā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.1. punktu). Arī spriedumā

lietā Nr. 2015-10-01 Satversmes tiesa secināja, ka no Satversmes

110. panta izrietošais valsts pozitīvais pienākums nav

konkretizējams tiktāl, ka tas nodrošinātu ikvienam bērnam ar

invaliditāti un personai, kuras ģimenē aug bērns ar invaliditāti,

tiesības saņemt paredzēto valsts atbalstu sev vēlamā formā

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā

Nr. 2015-10-01 14.2. punktu). Vēl jo vairāk no Satversmes

110. panta pirmā teikuma izrietošais valsts pozitīvais pienākums

nav konkretizējams tiktāl, ka tas nodrošinātu ikvienai personai,

kuras ģimenē ir persona ar invaliditāti, tiesības saņemt

paredzēto valsts atbalstu sev vēlamā formā.

Izskatāmajā lietā bija jāņem vērā tas, ka saskaņā ar

Invaliditātes likuma 1. panta 1. punktu asistents ir fiziskā

persona, kas sniedz atbalstu personai ar ļoti smagas vai smagas

pakāpes funkcionēšanas ierobežojumu tādu darbību veikšanai ārpus

mājokļa, kuras tā invaliditātes dēļ nevar veikt patstāvīgi. No

Invaliditātes likuma 12. panta pirmās daļas izriet, ka asistenta

pakalpojums ir valsts atbalsta pasākums invaliditātes seku

mazināšanai, kuru šajā likumā noteiktajos gadījumos ir tiesības

saņemt personai ar invaliditāti. Savukārt Noteikumi Nr. 942

citastarp nosaka kārtību, kādā personai ar I vai II invaliditātes

grupu piešķir asistenta pakalpojumu pašvaldībā. Tādējādi

normatīvajos aktos ir noteikts subjekts, kas ir tiesīgs saņemt

asistenta pakalpojumu. Līdz ar to secināms, ka nevis personai,

kuras ģimenē ir persona ar invaliditāti, bet gan pašai

pilngadīgajai personai ar I vai II invaliditātes grupu ir

subjektīvās tiesības saņemt asistenta pakalpojumu. Arī konkrētajā

gadījumā asistenta pakalpojumu pašvaldībā ir lūgusi piešķirt un

ir saņēmusi Pieteikuma iesniedzējas māte (sk. lietas materiālu

1. sēj. 14. un 15. lp.).

Spriedumā norādīts, ka Invaliditātes likums un uz tā pamata

izdotie Noteikumi Nr. 942 ir sociālā un ekonomiskā atbalsta

sistēmas sastāvdaļa, ar kuru likumdevējs un Ministru kabinets

konkretizējuši Satversmes 110. pantā noteikto pamattiesību

īstenošanas veidus attiecībā uz bērniem ar invaliditāti un

ģimenēm, kurās aug šādi bērni. Turklāt asistenta pakalpojums ir

ievērojams atbalsts šādu personu ar invaliditāti ģimenēm.

Tādējādi Spriedumā secināts, ka Satversmes 110. pantā noteiktās

tiesības uz valsts aizsardzību un atbalstu esot attiecināmas arī

uz pilngadīgu personu, kurai, dzīvojot nedalītā mājsaimniecībā

kopā ar vecākiem, nepieciešams būt par vecāka - personas ar

invaliditāti - asistentu. Līdz ar to valsts izveidotajai

asistenta pakalpojuma nodrošināšanas sistēmai esot jābūt

pieejamai arī Pieteikuma iesniedzējai kā valsts amatpersonai,

kura dzīvo nedalītā mājsaimniecībā ar savu māti (sk. Sprieduma

13. punktu).

Nav šaubu, ka asistenta pakalpojuma izmantošana atvieglo ne

vien pašas personas ar invaliditāti ikdienu, bet arī viņas

ģimenes locekļu ikdienu. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka ikvienam

šīs ģimenes loceklim visos gadījumos rodas subjektīvās tiesības

sniegt asistenta pakalpojumu savam radiniekam un saņemt par to

atlīdzību. Uzskats, ka Satversmes 110. panta pirmajā teikumā ir

noteiktas ikvienas personas tiesības kļūt par asistentu savam

ģimenes loceklim - pilngadīgai personai ar invaliditāti,

nozīmētu, ka ikvienai šādai personai ir tiesības saņemt paredzēto

valsts atbalstu sev vēlamā formā. Turklāt asistenta pakalpojuma

kā valsts sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēmas sastāvdaļas

galvenais mērķis ir veicināt personas ar invaliditāti neatkarību

un patstāvību. Proti, asistenta pakalpojums primāri ir tāds

atbalsta pasākums, kas vērsts tieši uz pašas personas ar

invaliditāti tiesību un likumisko interešu nodrošināšanu.

Turklāt, secinot, ka valsts izveidotajai asistenta pakalpojuma

nodrošināšanas sistēmai jābūt pieejamai arī Pieteikuma

iesniedzējai, Satversmes tiesa ir izmantojusi jēdzienu

"nedalīta mājsaimniecība". Tomēr Spriedumā nav atklāts,

kādā veidā šis jēdziens ietekmē izskatāmās lietas

izspriešanu.

Tāpēc uzskatu, ka no Sprieduma 13. punktā ietvertajiem

apsvērumiem nav iespējams nonākt pie secinājuma, ka konkrētajā

gadījumā ir noticis tieši Pieteikuma iesniedzējas Satversmes 110.

panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību aizskārums, kā arī

atspēkot atbildes rakstā norādīto argumentu, ka tiesvedība lietā

šajā prasījuma daļā būtu izbeidzama.