1. pants

Satversmes tiesa 2017. gada 19. oktobrī

pasludināja spriedumu lietā Nr. 2016-14-01 "Par

Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9. panta

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam un 109. pantam" (turpmāk - Solidaritātes

lieta I), kurā atzina, ka pret darba ņēmējiem un

pašnodarbinātām personām, kas maksā solidaritātes nodokli, ar

Solidaritātes likuma 6. pantu ir radīta atšķirīga attieksme

un šādai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa. Savukārt

2017. gada 16. novembrī Satversmes tiesa pasludināja

spriedumu lietā Nr. 2016-16-01 "Par Solidaritātes

nodokļa likuma 3., 5., un 6. panta atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam"

(turpmāk - Solidaritātes lieta II), kurā atzina, ka arī pret

darba devējiem, kas maksā solidaritātes nodokli, ar Solidaritātes

likuma 6. pantu ir radīta atšķirīga attieksme un šādai

atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa (turpmāk arī -

spriedums).

Taisnīguma, vienlīdzības un tiesiskās drošības princips

pieprasa, lai Satversmes tiesa ievērotu savos nolēmumos paustās

atziņas. Satversmes tiesa spriedumā Solidaritātes lietā II

izmantoja līdzīgu metodoloģiju kā Solidaritātes lietā I,

nonāca pie līdzīga rezultāta un tāpat kā Solidaritātes

lietā I noteica, ka Solidaritātes nodokļa 6. pants

atzīstams par spēkā neesošu no 2019. gada

1. janvāra.

Piekrītu spriedumā Solidaritātes lietā II atzītajam, ka

Solidaritātes nodokļa likuma 6. pants neatbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam. Tomēr, līdzīgi kā Solidaritātes

lietā I, nevaru piekrist atsevišķiem spriedumā ietvertajiem

secinājumiem, kas bijuši par pamatu šādam nolēmumam.

Argumentējot savu viedokli, izmantošu spriedumā Solidaritātes

lietā II lietotos saīsinājumus.