2. pants

Satversmes tiesa atzina, ka nav nepieciešams

atkārtoti vērtēt Solidaritātes likuma 6. panta atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Uzskatu, ka arī šajā

spriedumā, tāpat kā Solidaritātes lietā I, turpina pastāvēt

Satversmes tiesas izmantotās vienlīdzības principa iespējamā

pārkāpuma izvērtēšanas metodoloģijas piemērošanas problemātika

nodokļu lietās (sk. Satversmes tiesas tiesneša G. Kusiņa

2017. gada 2. novembra atsevišķās domas lietā

Nr. 2016-14-01). Proti, leģitīmā mērķa kritērija

izmantošana, vērtējot nodokļus ar izteiktu fiskālo funkciju.

Satversmes tiesa, vērtējot iedzīvotāju ienākuma nodokļa jeb

"fiskālā nodokļa" likuma normas, ir konsekventi

atzinusi: iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiek noteikts, lai

nodrošinātu sabiedrības labklājību, līdz ar to apstrīdētā

ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības

aizsardzība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01

9. punktu).

Attiecīgi vienlīdzības principa pārkāpuma izvērtēšanas

metodoloģijas izmantošana, kas sevī ietver atšķirīgās attieksmes

leģitīmā mērķa noteikšanu un arī samērīguma principa testu,

nenodrošina iespēju pilnā mērā ņemt vērā "fiskālajiem

nodokļiem" raksturīgās īpatnības.

Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka nodokļu

regulējumam jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem

apsvērumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01

9. punktu). Uzskatu, ka tieši šādas mērauklas

izmantošana ļauj pilnā mērā ņemt vērā "fiskālo nodokļu"

īpatnības.