3. pants

Satversmes tiesa pamatoti secināja, ka konkrētajā

gadījumā atšķirīga attieksme pret salīdzināmām personu grupām

izriet no noteiktajām Solidaritātes nodokļa likmēm (sk.

sprieduma 17. punktu). Vienlaikus tiesa atzina,

ka atšķirīgai attieksmei pret solidaritātes nodokļa maksātāju

grupām, kas noteikta ar Solidaritātes nodokļa likuma

6. pantu, nav leģitīma mērķa (sk. sprieduma

19. punktu). Šādam secinājumam nevaru piekrist.

3.1. Solidaritātes nodoklis pēc savas būtības arī ir

atzīstams par "fiskālu nodokli" (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2016-14-01 19.3. punktu). Uzskatu, ka izmaksām,

kas nepieciešamas ikviena nodokļa un it īpaši "fiskālo

nodokļu" iekasēšanai (administrēšanas izmaksām), jābūt pēc

iespējas mazākām, jo nodokļu noteikšanas mērķis nav nesamērīgu

administrēšanas izmaksu finansēšana. Likumdevējam ir plaša

rīcības brīvība noteikt tādu nodokļu regulējumu, kas ir efektīvs

jeb tāds, kas spēj nodrošināt nepieciešamos nodokļu ieņēmumus ar

minimālām izmaksām. Tomēr, ja ieņēmumi no kāda nodokļa ir mazāki

nekā tā administrēšanai nepieciešamie līdzekļi, šāds nodoklis

nesasniedz savu mērķi.

Atšķirīgu solidaritātes nodokļa likmju noteikšana nodrošina

lielākus ieņēmumus valsts budžetā, jo no šā nodokļa ieņēmumiem

gūtie līdzekļi papildina valsts budžetu un var tikt izlietoti

sabiedrības vajadzībām, nevis nodokļa administrēšanai. Šādā

izpratnē atšķirīgas nodokļa likmes un ar tām radītā atšķirīgā

attieksme ir noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai. Līdz

ar to nevar apgalvot, ka atšķirīgai attieksmei, kas noteikta ar

Solidaritātes nodokļa likuma 6. pantu, nav leģitīma

mērķa.

3.2. Piekrītu spriedumā norādītajam, ka pieņemt tādu

regulējumu, kas rada atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji

salīdzināmām personu grupām, likumdevējs var vienīgi tad, ja

šādai rīcībai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. sprieduma

19. punktu). Proti, jābūt tādiem objektīviem un

racionāliem apsvērumiem, kas pamatotu konkrēto likmju izvēli

darba devējiem kā solidaritātes nodokļa maksātājiem un kas būtu

vērsti uz šā nodokļa noteikšanai paredzētā efekta - lai nodokli

maksā personas ar augstiem ienākumiem - sasniegšanu.

Līdzīgi kā Solidaritātes lietā I uzskatu, ka izvēlētās

atšķirīgās solidaritātes nodokļa likmes nodrošina nepieciešamos

ieņēmumus valsts budžetā un šādā aspektā tām ir racionāls pamats.

Tomēr konkrētajā gadījumā, piemēram, nav objektīvu un racionālu

apsvērumu tam, kādēļ solidaritātes nodokļa likmes mainās

(samazinās vai palielinās) pa gadiem, salīdzinot 2016. un

2017. gadu, un kādēļ tās mainās tieši šādā apjomā.

Tāpēc uzskatu, ka Solidaritātes lietā II, tāpat kā

Solidaritātes lietā I, leģitīmā mērķa kritērija izmantošana,

izvērtējot atšķirīgās attieksmes konstitucionalitāti,

neatspoguļoja solidaritātes nodokļa īpatnības. Šajās lietās būtu

bijis jāvērtē, vai apstrīdētais regulējums ir balstīts objektīvos

un racionālos apsvērumos. Secinājums, ka šis regulējums kaut vai

vienā aspektā nav balstīts objektīvos un racionālos apsvērumos,

būtu pietiekams, lai atzītu, ka tas neatbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesas tiesnesis

G. Kusiņš

Rīgā 2017. gada 30. novembrī