3. pants

Lietā Nr. 2017-16-01 Satversmes tiesa

vērtēja tāda tiesiskā regulējuma satversmību, kas noteica kārtību

tiesvedības ierosināšanai administratīvā pārkāpuma lietā

apelācijas instances tiesā. Satversmes tiesa atzina, ka

Satversmes 92. panta pirmais teikums prasa nodrošināt lietas

dalībniekiem tiesības uzzināt tiesas sastāvu un pieteikt

noraidījumu tajā ietilpstošajiem tiesnešiem šajā tiesvedības

procesa stadijā, jo tiesa, lemjot par apelācijas tiesvedības

ierosināšanu, vērtē lietas materiālus, pārsūdzēto spriedumu un

lietas dalībnieku argumentus, kā arī var pieņemt galīgu,

nepārsūdzamu nolēmumu, ar kuru noslēdzas tiesvedība

administratīvā pārkāpuma lietā. Papildus Satversmes tiesa

norādīja, ka uz administratīvo pārkāpumu lietām ir attiecināmas

tādas pašas no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošas

tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas kā krimināllietās (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā

Nr. 2017-16-01 15.2. un 15.3. punktu).

Uzskatu, ka, vērtējot to, vai normatīvajos aktos paredzētie

līdzekļi ir pietiekami tiesas objektivitātes nodrošināšanai,

izšķiroša nozīme ir tiesas kompetencei attiecīgajā tiesvedības

procesa stadijā, proti, tam, kāda rakstura nolēmumus tiesa ir

tiesīga pieņemt, kā arī tiesas veiktā vērtējuma apjomam.

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesas

objektivitātes prasības nevar būt atšķirīgas atkarībā no

tiesvedības procesa veida un tiesas instances. Manuprāt,

Satversmes 92. panta pirmais teikums prasa nodrošināt lietas

dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu tiesas sastāvā

ietilpstošajiem tiesnešiem tādā tiesvedības procesa stadijā, kurā

tiek vērtēti lietas materiāli un lietas dalībnieku argumenti par

lietas pamatā esošā strīda risinājumu un tiesa ir tiesīga pieņemt

galīgu, nepārsūdzamu nolēmumu.

Satversmes tiesa jau iepriekš vairākos spriedumos ir vērtējusi

tiesnešu kolēģijas kompetenci kasācijas tiesvedības ierosināšanas

stadijā civilprocesā un konstatējusi, ka šajā tiesvedības procesa

stadijā tiesnešu kolēģija ne tikai pārbauda to, vai ir

iestājušies likumā paredzētie formālie nosacījumi, bet arī vērtē

lietas materiālus, lietas dalībnieku argumentus un pārsūdzētā

sprieduma pareizību (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2013-02-01 12. punktu un 2020. gada

12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01

16.4. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienīgi

pēc pilnvērtīgas iepazīšanās ar visiem lietas materiāliem

tiesnešu kolēģija var izdarīt secinājumus par nepieciešamību

ierosināt kasācijas tiesvedību un jautājuma par kasācijas

tiesvedības ierosināšanu izlemšana pēc būtības ir pielīdzināma

lietas izskatīšanai rakstveida procesā (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 21. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2013-02-01 12. punktu).

Arī Sprieduma 14.1. punktā Satversmes tiesa konstatēja,

ka tiesneši, kas lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu

civillietā, citstarp vērtē pārsūdzēto tiesas spriedumu, kasācijas

sūdzībā norādītos argumentus un lietas materiālus. Taču

Satversmes tiesa Spriedumā secināja, ka šis vērtējums veicams

vienīgi tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai noskaidrotu, vai

pastāv nepieciešamība ierosināt kasācijas tiesvedību atbilstoši

kasācijas tiesvedības mērķiem, un atzina, ka šāds vērtējums nav

pielīdzināms lietas izskatīšanai pēc būtības kasācijas instances

tiesā. Tomēr Spriedumā nav norādīts neviens arguments, kas

pamatotu, kādēļ Satversmes tiesa atkāpās no lietā

Nr. 2013-02-01 izdarītajiem secinājumiem par kasācijas

tiesvedības ierosināšanas stadijas raksturu un tās pielīdzināšanu

lietas izskatīšanai rakstveida procesā.

No Civilprocesa likuma 250.38 panta ceturtās

daļas 1. punkta un 434. panta otrās daļas

1. punkta izriet, ka tiesnešu kolēģijas lēmums par

atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību ir galīgais nolēmums

civillietā, kas nav pārsūdzams un ar kura spēkā stāšanos stājas

spēkā arī pārsūdzētais spriedums. Ņemot vērā minēto, kā arī

tiesnešu kolēģijas veiktā vērtējuma apjomu, lemjot par kasācijas

tiesvedības ierosināšanu civillietā, uzskatu, ka kasācijas

tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā tiesības uz

taisnīgu tiesu lietas dalībniekiem ir nodrošinātas tikai tad, ja

viņiem ir tiesības uzzināt, kuri tiesneši izlems jautājumu par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu, kā arī pieteikt tiem

noraidījumu.

Sprieduma 15. punktā Satversmes tiesa norāda, ka praksē

lietas dalībnieku pieteiktie noraidījumi tiesnešiem, kas lems par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu, tiek izlemti pēc būtības, bet

šaubas par tiesneša objektivitāti, kas lietas dalībniekam rodas

jau pēc tam, kad saņemts lēmums par atteikšanos ierosināt

kasācijas tiesvedību, ir pamats lietas izskatīšanai sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem. Manuprāt, šī Augstākās tiesas prakse

uzskatāmi liecina par to, ka arī Augstākās tiesas ieskatā

kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā lietas

dalībniekiem būtu jānodrošina tiesības pieteikt noraidījumu

tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu.

Līdz ar to uzskatu, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz

lietas dalībnieku tiesības uzzināt, kuri tiesneši lems par

kasācijas tiesvedības ierosināšanu, un pieteikt tiem noraidījumu,

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs

Kusiņš

Rīgā 2020. gada 30. jūlijā