2. pants

Satversmes tiesa pamatoti atzina, ka apstrīdētās

normas ierobežo personai Satversmes 105. panta pirmajos trijos

teikumos noteiktās pamattiesības, šāds ierobežojums ir noteikts

ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu likumu un tam ir

leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība (sk.

Sprieduma 14., 16. un 17. punktu). Tāpat Spriedumā,

atsaucoties uz Satversmes tiesas judikatūrā konsekventi atzīto,

pamatoti norādīts: lai noskaidrotu, vai pamattiesību ierobežojums

ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt:

1) vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai;

2) vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un

likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par personai

nodarītajiem zaudējumiem (sk. Sprieduma 18. punktu).

Ievērojot citstarp likumdevēja rīcības brīvību nodokļu tiesību

jomā, tā pienākumu rūpēties par valsts ilgtspējīgu attīstību, no

vienas puses, un ikvienas personas konstitucionālo pienākumu

maksāt pienācīgā kārtībā noteiktos nodokļus, no otras puses,

Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka nodokļu tiesību

specifika ietekmē konstitucionālās kontroles apjomu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-01-01 24. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2014-11-0103 20. punktu). No Satversmes tiesas

judikatūras izriet, ka minētā specifika galvenokārt izpaužas,

vērtējot tiesību uz īpašumu ierobežojuma atbilstību samērīguma

principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 3.

jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 18.2. punktu un 2018. gada

18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 15. punktu).

Satversmes tiesa, izsakoties par savas judikatūras nozīmi,

iepriekš ir norādījusi, ka tai ir pienākums ievērot savos

nolēmumos paustās atziņas tiesiskās sistēmas stabilitātes,

kontinuitātes, tiesiskuma un vienlīdzības prasību dēļ (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2011-03-01 14. punktu).

Vērtējot likumdevēja izraudzīto līdzekļu piemērotību leģitīmā

mērķa sasniegšanai lietās par nodokļa maksāšanas pienākuma radītu

tiesību uz īpašumu ierobežojumu, Satversmes tiesa līdz šim

pārbaudījusi, vai likumdevēja lietotajiem līdzekļiem ir saprātīgs

izskaidrojums, kas pamatots ar objektīviem un racionāliem

apsvērumiem. Savukārt šie līdzekļi ir uzskatāmi par pamatotiem ar

objektīviem un racionāliem apsvērumiem, ja nodokļa maksātāji, ar

to apliekamais objekts un tā aprēķināšanas principi nav noteikti

patvaļīgi un nodokļa aprēķināšanas kārtība ir tāda, kas ļauj

matemātiski izskaitļot tā maksājumu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 14.

punktu un 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01

18. punktu).

Turpretī izskatāmajā lietā Satversmes tiesa, atsaucoties uz

taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības principiem, kritērijā par

izraudzīto līdzekļu piemērotību ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai secināja, ka tai jāpārbauda, vai apstrīdētajās

normās ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums ir noteikts uz

taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības nodrošināšanu vērstu

objektīvu un racionālu apsvērumu pamata (sk. Sprieduma 19.

punktu).

Tādējādi uzskatu, ka Spriedumā pēc būtības ir ieviesta jauna

pieeja izvērtējumam par to, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi

ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, Satversmes tiesa

ir būtiski grozījusi tās judikatūrā nostiprināto šā samērīguma

izvērtējuma kritērija tvērumu lietās, kas saistītas ar nodokļa

maksāšanas pienākuma radītu tiesību uz īpašumu ierobežojumu.

Tomēr šādai Satversmes tiesas rīcībai Spriedumā nav norādīts

pamatojums. Šādas pieejas iespējamās negatīvās blaknes norādītas

arī tiesību doktrīnā. Tā kā daudzos gadījumos tiesnešu tiesību

modificēšana ir netieša, tad šos pagrieziena punktus tiesnešu

tiesību attīstībā ne vienmēr var viegli identificēt. Īpaši

sarežģīti tas var izrādīties gadījumos, kad jaunākajā nolēmumā

ietvertā atziņa sašaurina vai paplašina agrākas atziņas

piemērošanas sfēru (sal. sk.: Sniedzīte G. Tiesnešu tiesības.

Jēdziens un nozīme Latvijas tiesību avotu doktrīnā. Rīga:

Latvijas Vēstnesis, 2013, 178.-179. lpp).