1. pants

Satversmes tiesa 2010. gada 15. marta spriedumā

lietā Nr. 2009-44-01 (turpmāk - Spriedums) nosprieda atzīt likuma

"Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no

2009. gada līdz 2012. gadam" (turpmāk arī - Izmaksu likums) 5.

panta pirmo daļu (turpmāk - apstrīdētā norma) par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1., 91. un

110. pantam.

Apstrīdētā norma paredz, ka "personai, kura bērna kopšanas

laikā gūst ienākumus kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais, likumā

"Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" noteikto vecāku

pabalstu, kas piešķirts par laika periodā līdz 2010. gada 2.

maijam dzimuša bērna kopšanu, izmaksā 50 procentu apmērā no

piešķirtā pabalsta apmēra".

Satversmes tiesa jau arī agrāk ir atzinusi, ka persona, ja tā

strādā, varētu saņemt mazāku pabalstu nekā tad, ja tā nestrādātu

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-09-01 14.3. punktu).

Turklāt likumdevējs ar apstrīdēto normu nav liedzis personām

saņemt valsts sniegtu pabalstu kā tādu un līdz ar to ir

izpildījis no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu.

Ja valsts vispār būtu atteikusies sniegt atbalstu ģimenei, tad tā

liegtu Satversmes 110. pantā garantētās un normatīvajos aktos

precizētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību

bērnam līdz divu gadu vecumam. Šāds ierobežojums gan būtu

uzskatāms par Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-09-01 10. punktu un 2010. gada 15. marta sprieduma lietā

Nr. 2009-44-01 12. punktu).

Līdz ar to pilnībā piekrītu

Spriedumā izteiktajām atziņām un secinājumiem daļā par

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91. un 110. pantam.

Nevaru piekrist vairākiem Spriedumā minētajiem argumentiem

un izdarītajiem secinājumiem par apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 1. pantam.