4. pants

Nav šaubu, ka konstitucionālo sūdzību iesniedzēji

bija paļāvušies uz jau iegūtām tiesībām. Satversmes tiesa jau

agrāk ir norādījusi, ka tiesiskās paļāvības princips saistāms ar

nepieciešamību radīt tādus apstākļus, kas indivīdam ļautu plānot

savu nākotni. Tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami

stabilam, lai indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu

pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot

savu nākotni (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.2. punktu). Tāpat arī

pienākums paredzēt saprātīgu pārejas periodu tiek noteikts

galvenokārt tādēļ, ka persona, paļaujoties uz konkrētu normatīvo

regulējumu un tajā ietvertajām tiesībām, ir iekārtojusi savu

dzīvi, veidojusi nākotnes plānus, uzņēmusies saistības u.tml.

Pārejas periods ir nepieciešams, lai persona varētu

pārorientēties atbilstoši kārtībai, kāda paredzēta jaunajā

tiesiskajā regulējumā.

Spriedumā izdarīts secinājums, ka ir ievērots pārejas periods

- 306 dienas, kas garantējot tiesiskās paļāvības aizsardzību, bet

ierobežots tikai izmaksājamā pabalsta apmērs (sk. Sprieduma

19. - 23. punktu). Šādam secinājumam nevar piekrist. Pat pēc

visstingrākajiem tiesiskās paļāvības vērtēšanas kritērijiem

minēto pārejas periodu varētu attiecināt tikai uz tām personām,

kurām pabalsts pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās vēl nebija

aprēķināts un piešķirts. Sociāli atbildīgas valsts principiem

atbilstošāks risinājums būtu tāds, ka pabalsta apmērs netiktu

mainīts attiecībā uz visiem tiem bērniem, kuri bija ieņemti līdz

apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim.

Turpretī personām, kurām pabalsts jau bija piešķirts, tas tika

samazināts uz pusi divu nedēļu laikā (apstrīdētā norma tika

pieņemta 2009. gada 16. jūnijā un stājās spēkā 1. jūlijā). Tik

īsā laika posmā personas nevarēja mainīt savu dzīvi. Piemēram,

tās personas, kuras tiesiskā regulējuma maiņas dēļ izlēma doties

bērna kopšanas atvaļinājumā, to nemaz nevarēja izdarīt, jo

saskaņā ar Darba likuma 156. panta otro daļu darbiniekam ir

pienākums vienu mēnesi iepriekš rakstveidā paziņot darba devējam

par bērna kopšanas atvaļinājuma vai tā daļas sākumu un

ilgumu.

Līdzīgā situācijā savulaik bija nonākuši strādājošie

pensionāri, kuru pensijas tika samazinātas identiskā laika posmā.

Šo pensiju samazināšanas periodu Satversmes tiesa atzina par

neatbilstošu Satversmes 1. pantam: "no Izmaksu likuma pieņemšanas

brīža līdz tā spēkā stāšanās brīdim pagāja aptuveni divas

nedēļas. Īsais likuma spēkā stāšanās termiņš nebija pietiekams,

lai personas varētu pienācīgā kārtā izvērtēt, vai tām būtu

lietderīgi uzteikt darba tiesiskās attiecības atbilstoši Darba

likuma 100. panta pirmajai daļai, kas paredz, ka darbiniekam ir

tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu vienu mēnesi iepriekš"

(Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2009-43-01 32. punkts).