7. pants

Satversmes tiesas likuma 32. panta trešā daļa pieļauj

Satversmes tiesai pašai noteikt sava sprieduma tiesisko seku

ietekmi, lai mazinātu tiesiskās drošības un noteiktības

apdraudējumu, kādas visos gadījumos radītu tiesību normas

atzīšana par spēkā neesošu.

Tādēļ Satversmes tiesa pārsvarā gadījumos izvēlas atzīt

tiesību normu par neatbilstošu Satversmei no sprieduma

pasludināšanas brīža, ja nav īpašu apsvērumu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa spriedumu lietā

Nr. 2017-18-01, 2016. gada 27. jūnija

spriedumu lietā Nr. 2015-22-01), vai no kāda

brīža nākotnē pēc sprieduma pasludināšanas, ja nepieciešams dot

laiku likumdevējam pieņemt labāku regulējumu vai atrast labāku

tiesisko interešu izvērtējumu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedumu lietā

Nr. 2017-17-01, 2018. gada 15. maija

spriedumu lietā Nr. 2017-15-01, 2017. gada

24. novembra spriedumu lietā Nr. 2017-07-01,

2017. gada 26. oktobra spriedumu lietā

Nr. 2016-31-01, 2017. gada 10. februāra

spriedumu lietā Nr. 2016-06-01, 2016. gada

29. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2015-19-01,

2016. gada 16. jūnija spriedumu lietā

Nr. 2015-18-01, 2016. gada 12. maija

spriedumu lietā Nr. 2015-14-0103).

Lietās, kas ierosinātas pēc personas konstitucionālās

sūdzības, Satversmes tiesa, lai aizsargātu konkrētā

konstitucionālās sūdzības iesniedzēja intereses, atzīst tiesību

normu par neatbilstošu un spēkā neesošu no brīža, kad tā radījusi

pamattiesības individuālu aizskārumu konstitucionālās sūdzības

iesniedzējam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

23. maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01

16. punktu).

Lietās, kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma, Satversmes

tiesa pamatā atzīst tiesību normu par neatbilstošu un spēkā

neesošu no pamattiesību aizskāruma brīža vai normas pieņemšanas

brīža:

a. attiecībā uz individuālu personu, kuru skartu šīs tiesību

normas piemērošana attiecīgajā civil-/administratīvajā vai

krimināllietā (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2017. gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 2017-02-03 22. punktu vai 2017. gada

18. maija sprieduma lietā Nr. 2016-12-01

15.3. punktu) vai

b. attiecībā uz personām līdzīgās civil-/administratīvajās vai

krimināllietās, bet kurās tiesvedības process vēl nav noslēdzies

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada

11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01

23. punktu vai 2017. gada 15. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2016-11-01 22. punktu).

Satversmes tiesa ir piešķīrusi spriedumam atpakaļvērstu

ietekmi tikai ārkārtīgi retos gadījumos. Pamatā tie ir gadījumi,

kad tiesa konstatējusi, ka apstrīdētā tiesību norma bijusi

izdota, acīmredzami pārkāpjot likumā noteikto pilnvarojumu jeb

ultra vires, un arī tikai tad, ja nav īpašu apsvērumu,

kādēļ tiesiskā noteiktība un stabilitāte būtu aizsargājama

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada

21. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-11-03

18. punktu, 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2016-23-03 18. punktu, 2016. gada

12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03

17. punktu).