8. pants

Lemjot par tiesību normas atzīšanu par spēkā neesošu,

Satversmes tiesa ir pati vairākkārt norādījusi, ka tai iespēju

robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku:

a. neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību

aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01

22. punktu, Satversmes tiesas 2016. gada

29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01

17. punktu un tajā minēto judikatūru) vai,

b. nepdraudētu tiesisko stabilitāti un noteiktību (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma

lietā Nr. 2017-02-03 22. punktu un tajā minēto

judikatūru).

Tādēļ arī Satversmes tiesa nekad nav atzinusi tiesību normu

par spēkā neesošu (ex tunc), ja apstrīdētā norma

regulējusi privāttiesiskas attiecības, izņemot lietās, kas

ierosinātas pēc personas konstitucionālās sūdzības un tikai lai

aizsargātu konkrētā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja

intereses vai kurās tiesvedības process nav noslēdzies (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 23. punktu un

2014. gada 29. decembra sprieduma lietā

Nr. 2014-06-03 25. punktu).

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa ir atkāpusies no savas

konsekventās prakses.