4. pants

Satversmes tiesa iepriekš norādījusi, ka vēlēšanu tiesību

ierobežojumi kā izņēmumi ir interpretējami šauri (Satversmes

tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā

Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punkts).

Atklājot apstrīdētās normas saturu, Satversmes tiesa norādījusi,

ka apstrīdētā norma ir vērsta tikai pret tām personām, kuras ar

aktīvu darbību pēc 1991. gada 13. janvāra

okupācijas armijas klātesamības apstākļos mēģināja atjaunot

iepriekšējo režīmu (Satversmes tiesas 2000. gada

30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu

daļas 4. punkts). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

2006. gada 16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret

Latviju" (pieteikuma Nr. 58278/00)

126. punktā norāda, ka "ir jāievēro, ka

1995. gada likuma 5. panta

6. punkts ir formulēts nosacīti šaurā izpratnē [..]

ierobežojums attiecas tikai uz tiem, kas "darbojušies"

LKP aktivitātēs attiecīgajā laika posmā", t.i., laika posmā

no 1991. gada 13. janvāra līdz šīs

partijas likvidēšanas datumam - 1991. gada

septembrim" (sk. arī 121. punktu un turpm.).

Normas "mērķis bija aizsargāt demokrātiskā procesa

integritāti, liedzot iespēju piedalīties demokrātiskas

likumdevējas varas darbā tiem indivīdiem, kas bija spēlējuši

aktīvu un vadošu lomu partijā, kas bija tieši saistīta ar

mēģinājumu gāzt jaunizveidoto demokrātisko režīmu vardarbīgā

veidā" (sk. 122. punktu).

Tieši ar šādu tekstuālo un vēsturisko saturu Saeimas vēlēšanu

likuma 5. panta 6. punkts ir arī

sistēmiski saistīts ar citām tiesību normām Saeimas vēlēšanu

likumā.

Saeimas vēlēšanu likuma 13. panta trešās daļas

6. punkts noteic, ka Centrālā vēlēšanu komisija

kandidātu, kas pēc 1991. gada 13. janvāra

darbojies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā

frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba

veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā

vai tās reģionālajās komitejās, var svītrot, ja to apliecina

attiecīgās tiesas spriedums. Saeimas vēlēšanu likuma normas

neparedz Centrālajai vēlēšanu komisijai tiesības svītrot

kandidātu pēc pašas komisijas ieskata. Likuma 13.panta trešā daļa

piešķir komisijai tiesības veikt labojumus kandidātu sarakstā

tikai uz citu iestāžu izziņu vai tiesas sprieduma pamata, bet ne

pašas vērtējuma pamata. To izskaidro arī piesardzības apstāklis,

jo Centrālo vēlēšanu komisiju lielākoties veido Saeimā jau

pārstāvēto politisko partiju izvirzītie kandidāti.

Saeimas vēlēšanu likuma 13.1 panta

pirmā daļa noteic, ka komisijas lēmumu par kandidāta svītrošanu

no reģistrētā kandidātu saraksta var pārsūdzēt tiesā triju

darbadienu laikā no minētā lēmuma pieņemšanas. Saskaņā ar Saeimas

vēlēšanu likuma 54. panta pirmo daļu un trešās daļas

1. punktu tiesas kontrole pār šādu komisijas lēmumu

jāveic septiņu dienu laikā pēc pieteikuma saņemšanas. Saeimas

vēlēšanu likuma normas paredz ārkārtēji ātru šāda lēmuma

kontroli, jo tas neprasa ietilpīgu faktu pārbaudi un novērtēšanu,

neprasa augstas abstrakcijas juridisku jēdzienu konkretizāciju,

jo kandidāta darbošanos apliecina tiesas spriedums. Tātad tiesai,

kas veic Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma pamatotības

kontroli, ir jāpārliecinās tikai par to, vai komisija ir pareizi

konstatējusi, ka kandidāta vēlēšanu tiesības ir ierobežotas ar

spēkā stājušos tiesas spriedumu, un pareizi nolēmusi to svītrot

no kandidātu saraksta.

Saeimas vēlēšanu likuma 11. panta

3. punkts pieprasa, lai kandidāts apliecinātu, ka uz

viņu neattiecas attiecīgais vēlēšanu tiesību ierobežojums. Taču

kandidāts var skaidri apliecināt tikai to, ka par viņa darbību,

ka viņš pēc 1991. gada 13. janvāra darbojās PSKP (LKP),

Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu

apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā,

Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās

komitejās, ir taisīts tiesas spriedums. Likums neprasa kandidātam

sniegt deklarāciju, vai viņš vēl joprojām apdraud Latvijas valsts

neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.