6. pants

Nepiekrītu Satversmes tiesas sprieduma

34. punktam, proti, tam, ka apstrīdētās normas atzīstamas

par spēkā neesošām no to izdošanas brīža attiecībā uz visām

personām, kurām tās piemērotas tiesā. Pirmkārt, noteikumu normas

nebija izdotas vispār bez likumdevēja pilnvarojuma (izņemot

vienīgi daļu, ar kuru Ministru kabinets deleģēja patēriņa normu

noteikšanu pašam sistēmas operatoram). Otrkārt, atbilstoši

Satversmes tiesas spriedumam tieši tajās privāttiesiskajās

attiecībās, kurās stājies spēkā tiesas spriedums, tiesiskā

stabilitāte ir mazāk nozīmīga nekā tajās, kurās patērētājs jau

pirms tiesas procesa vai tā laikā ir atzinis sistēmas operatora

prasību. Pēdējos gadījumos Satversmes tiesa apstrīdēto normu

neatcēla ar atpakaļvērstu spēku. Tādējādi sanāk, ka tajās lietās,

kurās sistēmas operatoram bija nepieciešams aizstāvēt savas

aizskartās tiesības tiesā un tika izmantots publisks resurss

valsts tiesas veidā, sistēmas operators bija sliktākā tiesiskajā

situācijā nekā tajās lietās, kur panāca sava prasījuma izpildi

jau pirms tiesas. Savukārt tad, ja par mērauklu kalpo tas, vai

patērētājs ir cīnījies par savām subjektīvajām tiesībām,

Satversmes tiesai bija jāievēro, ka patērētājam bija jāved šī

cīņa tālāk par vispārējās jurisdikcijas tiesu un jāizmanto

tiesības apstrīdēt noteikumu normu atbilstību Satversmei, kā to

izdarīja pieteikuma iesniedzējs. Satversmes tiesas spriedumam

nebija jārevidē jau noslēgtas privāttiesiskas attiecības, kurās

stājies spēkā vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedums un kurās

privātpersona nav aizstāvējusi savas tiesības ar konstitucionālo

sūdzību Satversmes tiesā.

Tiesnesis J. Neimanis

Rīgā 2020. gada 1. aprīlī