1. pants

Apstrīdētā norma noteica, ka no 2021. gada

15. novembra Saeimas darbā ir tiesīgs piedalīties tikai tāds

Saeimas deputāts, kurš šajā likumā noteiktajā kārtībā ir

uzrādījis sadarbspējīgu Covid-19 sertifikātu, kas apliecina

vakcinācijas vai pārslimošanas faktu, kā arī deputāts, kurš

saņēmis klīniskās universitātes slimnīcas speciālista vai

konsīlija atzinumu par vakcinācijas atlikšanu uz noteiktu laiku

un uzrādījis sadarbspējīgu sertifikātu par negatīvu veiktā testa

rezultātu (turpmāk - sertifikāts).

No apstrīdētās normas izrietēja Saeimas deputāta pienākums

vakcinēties un iegūt sertifikātu, lai viņš varētu piedalīties

Saeimas darbā jeb Saeimas, Saeimas komisiju, speciāli izveidoto

komisiju, apakškomisiju, deputātu grupu, deputātu darba grupu,

Frakciju padomes un Saeimas Prezidija sēdēs, citos Saeimas vai

Saeimas struktūrvienību organizētos pasākumos, kā arī Saeimas

ārpolitiskajā darbībā.

Ar apstrīdēto normu Saeima noteica jaunu priekšnoteikumu

Saeimas deputāta dalībai Saeimas darbā.

Pieteikuma iesniedzēja bija Saeimas deputāte, kura atteicās

vakcinēties, tādēļ no Saeimas darba tika atstādināta.

Tādējādi pieteikuma priekšmets bija Saeimas deputātam noteiktā

vakcinācijas pienākuma un tā neizpildes tiesisko seku - lieguma

piedalīties Saeimas darbā - satversmības izvērtējums. Proti,

lietas pamatā bija tieši personai Satversmes 96. pantā

noteikto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežošana,

nosakot tai pienākumu vakcinēties jeb rīkoties ar savu fizisko

ķermeni pretēji pašas personas subjektīvajai gribai. Vienīgi no

šā ierobežojuma izrietēja tālākais personas - nu jau kā Saeimas

deputāta - tiesību ierobežojums.

Satversmes tiesai bija jāievēro tas, ka apstrīdētā norma

pieprasa Saeimas deputāta izvēli starp Satversmes 96. pantā

nostiprināto tiesību īstenošanu un Satversmes 101. pantā

noteikto pārstāvības pienākumu, respektīvi, amata izpildi, un

neviena no abām šīm pamattiesībām nebija skatāma atrauti.

Tomēr Satversmes tiesa izvērtēja tikai apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 101. pantam. Šāda pieeja tika

izraudzīta, balstoties uz tiesas secinājumu, ka lietas dalībnieku

argumenti attiecoties tikai uz to, vai ierobežojums, kas liedza

Pieteikuma iesniedzējai piedalīties Saeimas darbā, bija tiesisks

(sk. sprieduma 14. punktu). Tam nevaru piekrist,

jo gan Pieteikuma iesniedzēja, gan institūcija, kas izdeva

apstrīdēto aktu, - Saeima - izteica daudzus un dažādus argumentus

par Pieteikuma iesniedzējas tiesību uz privātās dzīves

neaizskaramību ierobežojuma satversmību (sk. pieteikuma

30.-46. lp. un Saeimas atbildes raksta 1.1. punktu

lietas materiālu 2.-27. lp.).