1. pants

Satversmes tiesa secināja, ka Likumā definētos

objektus neaptvēra pašvaldību autonomā funkcija - rūpes par

kultūru, jo šie pieminekļi esot bijuši padomju propagandas

instruments un tādējādi pastāvējuši pretēji valsts

nepārtrauktības principam (sk. sprieduma

7.4. punktu).

Šāds secinājums man nav pieņemams, jo dala mākslu un kultūru

divās daļās atkarībā no tā, kādu vēstījumu tā sniedz.

Ikvienā piemineklī, piemiņas zīmē, sienas gleznojumā

mākslinieks ietver vēstījumu sabiedrībai. Tos izveido un uzstāda

ar noteiktu mērķi vai nozīmi. Arī vēsturisku notikumu vai

personību atgādnes nav bezmērķīgas, bet ar politisku un

ideoloģisku mērķi. Šādu atgādņu uzstādīšana norāda uz to, ko

konkrētā politiskā iekārta uzskata par atmiņas vai atzīmēšanas

vērtu. Šādi atmiņas un identitātes veidošanas mērķi ir gan

demokrātiskām valstīm, gan arī autoritāriem un totalitāriem

režīmiem. Jauna ideoloģija aizslauka vecās ideoloģijas elementus,

tāpat kā jaunie aizved vecos ar ragaviņām uz mežu. Tomēr tas

nenozīmē, ka vecajos laikos uzstādītie objekti vairs nepieder pie

kultūras un pār tiem veiktā pārvalde kļūst par neleģitīmu.

Pieminekļus izvieto vietējā vidē. Tos var izvietot gan pēc

valsts lēmuma, kurā atspoguļojas visas sabiedrības intereses, gan

pēc vietējo iedzīvotāju vēlmes. Tomēr izvietotais objekts

"ieaug" vietējā vidē, tādēļ pašsaprotami, ka rūpes šiem

objektiem kā daļu no vietējās kultūras ietilpst ikvienas

pašvaldības vietējās jeb autonomajās funkcijās.

Tiesas secinājums par kultūras funkcijas dalīšanu atbilstoši

ideoloģijai ir arī sistēmiski kļūdains, jo:

1) Likums attiecas ne tikai uz publisko ārtelpu, bet arī

publiskas personas iekštelpu, t.i., objektiem, kas izvietoti ēku

iekštelpās. Šajā daļā Likums neskar pašvaldības īstenoto

labiekārtošanas funkciju.

2) Likuma piemērošanai pašvaldībai ir jāizvērtē nevis objekta

radītie apdraudējumi personu veselībai un dzīvībai vai kāds cits

ar teritorijas labiekārtošanu saistīts aspekts, bet gan tieši

objekta vēstījums. Proti, Likums nosaka, kāda veida kultūras

izpausme vairs nav pieļaujama un nosaka šīs kultūras ietvarā

esošo objektu demontāžas pienākumus.

3) Likuma normas pašas nosaka, ka demontējamā objekta

oriģinālajām detaļām vai fragmentiem var būt mākslinieciska

vērtība, arhitektoniska kvalitāte vai kultūrvēsturiska vai

izglītojoša nozīme, un paredz, ka šādā gadījumā objekts pirms

demontāžas dokumentējams, izmantojot trīsdimensionālo

lāzerskenēšanu, bet pēc demontāžas attiecīgās daļas jāiekļauj

Latvijas Okupācijas muzeja krājumā (sk. Likuma 5. panta

pirmo daļu un 9. pantu).

Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežoja arī pašvaldības

autonomo funkciju - rūpes par kultūru.