2. pants

Tiesa spriedumā secināja, ka no valsts

nepārtrauktības principa esot izrietējis pašvaldību pienākums

pārtraukt padomju režīmu slavinošo objektu radīto negatīvo un

prettiesisko ietekmi uz Latvijas valstiskumu, t.i., pašām jau sen

demontēt Likumā noteiktajiem kritērijiem atbilstošos

objektus.

Pirmkārt, katrs vispārējs tiesību princips ir tiesību norma,

un kā tiesību normai principam arī ir savs noteikts saturs.

Valsts nepārtrauktības principa būtība ir okupācijas

leģitimitātes neatzīšana, proti, tas, ka Latvijas valsts ir

turpinājusi eksistēt arī nacistiskās Vācijas un PSRS okupācijas

laikā. Valsts nepārtrauktības principa tiesiskās sekas ir

likumdevēja pienākums atjaunot valsti konstituējošos elementus,

to vidū teritoriju, pilsoņu kopumu un valsts institūcijas, kā arī

valsts simboliku. Tāpat valsts nepārtrauktības principa sekas ir

okupācijas režīma nodarītā kaitējuma atlīdzinājuma pieprasīšanas

tiesības. Tomēr valsts nepārtrauktības princips nenozīmē

visaptverošu pienākumu faktiski atgriezt valsti stāvoklī, kādā tā

bija pirms padomju un nacistisko režīmu okupācijas, iznīcinot

visu laika gaitā radīto uzslāņojumu. Tas attiecas tikai uz

valstiskuma jautājumiem pēc būtības: valsts varas atdošanu

Latvijas tautas rokās atbilstoši tās suverēnajai gribai un to

tiesisko attiecību, kas Latvijā pastāvēja pirms okupācijas,

atzīšanu un iespēju robežās - atjaunošanu.

Valsts nepārtrauktība jānošķir no valsts pienākuma atklāt

vēsturisku patiesību, skaidrot okupācijas notikumus un novērst

okupācijas atstātās ideoloģiskās sekas. Tādēļ arī ir nošķirama

pieminekļu nojaukšana kā galējais līdzeklis no pieminekļu

saglabāšanas, pievienojot tiem skaidrojumu - tie visi ir

iespējami risinājumi atkarībā no sabiedrības kopējā uzskata par

rīcību ar vēsturisko, ideoloģisko mantojumu.

Otrkārt, tiesas secinājums ir pretējs Likumā atspoguļotajai

likumdevēja gribai. Saeima par nojaucamu atzīst tikai Rīgā,

Uzvaras parkā esošo monumentu "Padomju karavīriem - Padomju

Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem

iebrucējiem", bet citus nojaukšanas liktenim nolemtos

objektus pilnvaro noteikt Ministru kabinetu, kā arī pašvaldības.

Tiesas secinājums, ka pašvaldībām šādi objekti bija jānojauc jau

iepriekš, ir pretējs tiesiskās noteiktības prasībām un Likumā

ietvertajam pilnvarojumam Ministru kabinetam un pašvaldībām

konkretizēt, kuri objekti tad patiesi būtu nojaucami. No tā

izriet, ka pašvaldībām iepriekš nebija pienākuma nerūpēties par

šiem objektiem. Tā kā objektu nojaukšanas pienākums nepastāvēja

iepriekš, pašvaldību rīcība, tos saglabājot, lai arī, iespējams,

ne visiem politiski tīkama, bija tiesiska. Savukārt pirms Likuma

spēkā stāšanās atsevišķu objektu nojaukšana bija vērtējama kā

pašvaldības iedzīvotāju interesēs īstenota rīcība tās autonomo

funkciju ietvaros.

Treškārt, no likumprojekta anotācijas izriet, ka demontējamie

objekti iepriekš tika uzskatīti par vēstures liecību un to

vēstījums ir mainījies līdz ar Krievijas pilna apmēra iebrukumu

Ukrainā. Likumdevēja ieskatā, līdz ar šiem notikumiem objekti

kļuva par potenciālām iedzīvotāju uzskatu konflikta vietām.

Nudien, jau 2016. gadā tika uzsvērts, ka šie pieminekļi

tika (vai varēja tikt) izmantoti Krievijas politiskās ietekmes

demonstrācijai Latvijas teritorijā, kas it sevišķi aktualizējās

pēc Krievijas agresijas Ukrainā un ar to saistītajām propagandas

kampaņām masu medijos, izmantojot ar Krievijas impērijas

"vēsturiskajām tiesībām" saistītus argumentus

(Mintaurs M. Pieminekļi un atmiņa: padomju perioda kultūras

mantojums Latvijā. Grām.: Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas

kultūra Latvijā. Rīga: Zelta Grauds, 2016,

124. lpp.). Ir atzīts, ka Krievijas valsts aģentūras

regulāri uzsver kara atmiņas vienojošo, pārnacionālo dimensiju un

to izmanto, lai attaisnotu Krievijas Federācijas mūsdienu

politiku (Gabowitsch M. What Has Happened to Soviet War

Memorials since 1989/91? Journal of Soviet and Post-Soviet

Politics and Society, 2021, p. 204). Šāda atmiņa ir

būtiska atsevišķu sabiedrību grupu kolektīvo identitāšu

konstruēšanā. Arī Latvijā noteiktas grupas ir aicinājušas

piedalīties okupācijas fakta neatzīšanā un PSRS sabiedrības un

politiskā režīma reabilitācijā (Hanovs D. Kolektīvās atmiņas

Eiropas kultūrtelpā: konflikti un iekļaujošais potenciāls. Grām.:

Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā. Rīga:

Zelta Grauds, 2016, 32. lpp.). Tāpat atzīts, ka

Latvijā aug paaudze, kuras etniskā un kultūras identitāte turpina

atspoguļot sabiedrības atmiņu kopienu savstarpēju atsvešināšanos,

ko citstarp nostiprina dalība atmiņu performatīvajās praksēs

16. martā un 9. maijā (turpat), kuru īstenošanai

būtiski bija Latvijas okupācijas laikā uzstādītie pieminekļi.

Līdz ar to Likums bija valsts politisks lēmums, kā risināt

vēsturiskā, ideoloģiskā mantojuma sniegto vēstījumu sekas,

ievērojot Latvijas vēsturi un tās līdzību ar pašreizējo Ukrainas

daļas okupāciju, kā arī novērst aktuālos valsts

apdraudējumus.

Apkopojot iepriekšminēto, piekrītu, ka valsts varēja pieņemt

likumu, ar kuru regulēt pašvaldību ārtelpā un iekštelpās esošo

objektu demontāžu, taču demontāžas lēmuma pamatā nav valsts

nepārtrauktības princips, bet gan noteikts valsts politisks

uzskats par rīcību ar vēsturisko, ideoloģisko mantojumu. Ar

Likumu likumdevējs vienkārši noteica normatīvu realitāti,

izslēdzot noteiktas, pieminekļu veicinātas atmiņu

interpretācijas, kas tika atzītas par nepieņemamām šābrīža

ģeopolitiskajā situācijā.