5. pants

Nepiekrītu Satversmes tiesas sniegtajam Likuma

8. panta pirmās daļas satversmības izvērtējumam.

5.1. Pašvaldības pastāvēšanai un darbības

organizēšanai ir nepieciešamas finanses. Tādēļ pie pašvaldības

principa neatraujami pieder arī pašvaldības autonomija pašai lemt

par savu ienākumu un izdevumu pārvaldību, proti, finansiālo

pašatbildību (sk. Burgi M. Kommunalrecht. München: Beck, 2019,

S. 300). Pašvaldības finanšu autonomijas princips

citstarp ir konkretizēts Hartas 9. panta pirmajā daļā, kas

paredz, ka vietējām valsts varas institūcijām tautsaimniecības

politikas ietvaros ir tiesības uz saviem finanšu līdzekļiem, kas

ir adekvāti un ar kuriem tās var brīvi rīkoties savu pilnvaru

robežās. It sevišķi šāda neatkarība ir būtiska, ņemot vērā, ka

pašvaldības finanšu līdzekļus pamatā sastāda vietējie nodokļi un

nodevas jeb pašvaldības iedzīvotāju finansiālie resursi, kurus

tie ir nodevuši pašvaldībai publiskajai pārvaldei un pakalpojumu

nodrošināšanai.

Princips sīkāk konkretizēts Hartas 9. panta otrajā daļā,

kas paredz, ka jebkuram jaunam uzdevumam, kas uzticēts vai nodots

pašvaldībām, ir jāseko atbilstošam finansējumam vai ienākumu

avotam, lai segtu papildu izdevumus. Arī pieaicinātās personas -

profesors Dr. Jerns Aksels Kemmerers un profesors

Dr. Kristofs Brūnings - savos viedokļos atzinuši, ka

saskaņā ar finanšu sasaistes principu suverēna akta izmaksas sedz

tā iestāde, kas to ir ierosinājusi. Dr. Kristofs

Brūnings jo īpaši ir norādījis, ka tad, ja pašvaldībai nav

paredzēta valsts kompensācija par likumā dotu uzdevumu demontēt

pieminekļus, tā esot nepamatota iejaukšanās pašvaldību

pašpārvaldes garantijās.

Viena no finanšu sasaistes principa skaidrojošajām

pozitivizācijām, kas attiecināma uz valsts un pašvaldības

savstarpējām attiecībām, Latvijas tiesību sistēmā ietverta likumā

"Par pašvaldībām", kas paredz, ka pašvaldībai tiek

nodrošināts finansējums, kas nepieciešams tai uzdotā uzdevuma

izpildei. Proti, pārvaldes uzdevums, kura izpilde iepriekš nav

bijusi pašvaldības autonomajās kompetencēs, kura veikšanu

pašvaldība nav tiesīga fundamentāli ietekmēt un par kura izpildi

tā arī nav atbildīga, nevar nelabvēlīgi ietekmēt pašvaldības

budžetu. Pretējā gadījumā valsts ir iejaukusies pašvaldības

budžeta plānošanā gan procesuāli, gan arī pēc būtības (satura),

samazinot tai pieejamos finanšu resursus un faktiski īstenojot

sev vajadzīgu rīcību, bet uz pašvaldības rēķina.

Tieši tas noticis konkrētajā gadījumā.

5.2. Saeima šādu pārkāpumu ir pamatojusi ar

uzdevuma unikālo dabu. Tomēr pat gadījumos, kad uzdevums ir

unikāls vai valstiski nozīmīgs, likumdevējs nedrīkst ignorēt

fundamentālus pašvaldību tiesību principus, no kuriem tiesību

normas neparedz tiesības atkāpties. Ja šādas atkāpes notiek,

uzdevums, kas ir vērsts uz valstiskuma stiprināšanu, patiesībā

rada negatīvu ietekmi uz likuma varu un subsidiaritātes principu,

kā arī valsts un pašvaldību savstarpējo cieņu. Proti, šādā

situācijā rīcība, kas ir vērsta uz demokrātijas stiprināšanu, to

patiesībā grauj.

Demontējamie objekti Latvijas Republikas teritorijā atradās

jau vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc valsts neatkarības

atjaunošanas, un Likuma virzīšanas un pieņemšanas brīdī kopš

Krievijas pilna iebrukuma Ukrainā sākuma bija pagājuši jau

vairāki mēneši, savukārt kopš citām Krievijas īstenotām agresijas

izpausmēm pret Eiropas Padomes valstīm jau pat vairāki gadi. Vēl

jo vairāk - Baltijas valstīs padomju militārpersonām un Sarkanās

armijas karavīriem un iekarojumiem veltīto monumentu ideoloģiskā

nozīme aktualizējās jau pēc tam, kad 2007. gada pavasarī

Igaunijas varas iestādes pārvietoja padomju karavīriem veltīto

pieminekli no Tallinas centra uz militāro kapsētu, kam sekoja

krievu kopienas pārstāvju organizētas un stihiskas protesta

akcijas (sk. Mintaurs M. Cīņa ar ēnu. Par pieminekļu derīgumu

un kaitīgumu dzīvei. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2022,

Nr. 2 (117), 152. lpp.). Pēc notikumiem Tallinā arī

Latvijas akadēmiskajā vidē esot norisinājušās diskusijas un

veikti pētījumi par sabiedrības attieksmi pret "padomju

mantojumu" gan tā materiālajā, gan nemateriālajā formā, taču

nacionāla līmeņa pasākumi, kuru mērķis ir panākt šā mantojuma

objektu aizvākšanu no publiskās telpas, nesekoja

(turpat).

Šajā laikā likumdevējs varēja atgādināt pašvaldībām, ka šie

objekti ir jānojauc un izvēlēties citu regulējuma formu, tostarp

to nenosakot kā demontāžas uzdevumu, kas pildāms īsā laika

periodā, bet gan vispārīgi liedzot konkrēto propagandas simbolu

un vēstījumu ekspozīciju publiskajā vidē. Šādā veidā tiktu

regulēta pašvaldības autonomo funkciju izpilde, tām neradot tiešu

uzdevumu un šāda apmēra izmaksas. Tas netika darīts. Likumdevējs

arī neizvēlējās citus veidus, kā cīnīties ar padomju mantojumu un

okupācijas sekām. Tika pieņemts politisks lēmums, kuru vadīja

pārliecība, ka līdz ar pagātnes traumu (padomju okupāciju)

simbolizējošo objektu iznīcināšanu notiks atbrīvošanās no pašas

traumas un tās radītajām sekām (turpat, 159. lpp.).

Turklāt šo uzdevumu likumdevējs izvēlējās arī nepildīt pats.

Ja likumdevējs izvēlējās regulējumu pieņemt ātri un konkrētā

veidā izpildāmā uzdevuma formā, tam bija jāapzinās, ka tiesiskā

demokrātiskā valstī šim uzdevumam ir jāseko finanšu līdzekļiem,

kuru apmēra ietekme uz valsts budžetu tam arī bija jāizvērtē

pirms lēmuma pieņemšanas.

Laicīga un mērķtiecīga pārejas tiesiskuma nodrošināšanas un

demokrātijas aizsardzības procesa vietā kara radītā vēlme

kardināli un ātri veikt publiskās telpas desovjetizāciju un

dekolonizāciju apstrīdēto normu formā iejaucās pašvaldību jau

sastādītajā budžetā 2022. gadam (pašvaldību budžeta

tiesībās), nosakot tām pienākumu pāris mēnešu laikā atrast

līdzekļus to neatbalstītam vai vismaz pašu neizvēlētam

uzdevumam.

5.3. Satversmes tiesa norādīja, ka šāds

finansējuma modelis ir tiesisks, jo uzdevums bijis visu valsts

iedzīvotāju, tostarp pašvaldības iedzīvotāju, interesēs. Tomēr

teju jebkuru uzdoto pienākumu būtu iespējams interpretēt kā tādu,

kas vismaz minimālā līmenī ir pašvaldības iedzīvotāju interesēs.

Tātad ar šādu argumentu likumdevējam ikkatra deleģējuma ietvaros

būtu iespējams izvairīties no finanšu sasaistes principa pilnīgas

izpildes.

Satversmes tiesas argumenti, ka šim mērķim var (un pat

nepieciešams) izmantot tos pašvaldības budžeta līdzekļus, kas

plānoti pašvaldības teritorijas labiekārtošanai, neievēro

pašvaldības lēmumu pieņemšanas kompetenci, turklāt ir balstīti

pieņēmumā, ka pašvaldībai šādi finanšu līdzekļi vispār ir. Tā kā

valsts deleģēta uzdevuma izpilde pašvaldībai ir saistoša, tā

izpildei vajadzīgais finansējums pašvaldībai jārod no citiem sava

budžeta ieņēmumiem. Savukārt tas liedz pašvaldībai izmantot šos

pašvaldības budžeta līdzekļus citiem pašvaldības budžetā

plānotajiem pārvaldes uzdevumiem un funkcijām, ietekmējot

pašvaldības ilgtspēju.

Visbeidzot, tiesa norāda uz Likumā noteikto iespēju objektu

demontāžai vākt un izmantot fizisko un juridisko personu

ziedojumus. Šeit jānorāda, ka ziedojumi kā finanšu avots vienmēr

ir bijuši daļa no pašvaldību budžeta un tas nav jauns finanšu

avots. Turklāt ir nepieļaujami valsts uzdevuma izpildi pārnest uz

iedzīvotāju pleciem, pašvaldības turklāt vēl kauninot par to

iedzīvotāju kūtrumu šāda uzdevuma finansēšanā. Kā atzinis arī

Dr. Kristofs Brūnings, no to pašvaldību viedokļa,

kuras kāda iemesla dēļ nolēmušas neatbalstīt objektu demontāžu,

pienākums segt demontāžas izmaksas esot tikpat kā sankcija;

turpinot šo domu, ja pašvaldību iedzīvotāji ideoloģisku vai

sociālfinansiālu iemeslu dēļ izvēlējušies neziedot objektu

demontāžai, pašvaldībai šī sankcija ir jācieš vēl lielākā

apmērā.

No tā izriet mana pārliecība, ka Likuma 8. panta pirmā

daļa pārkāpj finansējuma sasaistes principu un attiecīgi

pašvaldības principu. Līdz ar to Likuma 8. panta pirmā daļa

neatbilst Satversmes 1. pantam kopsakarā ar Satversmes

101. panta otrās daļas pirmo teikumu. Lai novērstu

situāciju, kurā pašvaldība ir nepamatoti finansējusi valsts

uzdevumu, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju Satversmes tiesai

bija jāatzīst Likuma 8. panta pirmā daļa par spēkā neesošu

no tās pieņemšanas brīža.

Tiesnesis J. Neimanis

Rīgā 2023. gada 21. decembrī