4. pants

Tiesa sašaurināja un tādējādi nepareizi

piemēroja Hartā noteiktās tiesību normas pieņemšanas procesa

prasības attiecībā pret apstrīdēto normu pieņemšanas procesu.

Tāpat tiesa atkāpās no sava iepriekš definētā labas likumdošanas

standarta.

Hartas 4. panta sestajā daļā īpaši uzsvērts likumdevēja

pienākums konsultēties, cik iespējams savlaicīgi un atbilstošā

veidā. Konsultāciju laikam un veidam ir jābūt tādam, lai vietējām

varām ir īsta iespēja izvērtēt pieņemamo lēmumu ietekmi (sk.:

Vietējo pašvaldību kongresa paskaidrojošais memorands

"Kongresa mūsdienu komentārs Eiropas Vietējo pašvaldību

hartas Skaidrojošajam ziņojumam". Eiropas Padome,

2020. gada 12. februāris, CG38(2020)11prov,

80. punkts. Pieejams: rm.coe.int). Papildus tam Hartas

9. panta komentārā norādīts, ka saskaņā ar samērojamības

principu jebkuram jaunam uzdevumam, kas uzticēts vai nodots

vietējām pašvaldībām, ir jāpievieno atbilstošs finansējums vai

ienākumu avots, lai segtu papildu izdevumus. Attiecīgi, lai

aizsargātu vietējo iestāžu intereses un autonomiju, ir ieteicams,

lai jebkura pilnvaru un uzdevumu nodošana būtu balstīta uz rūpīgu

aprēķinu par faktiskajām pakalpojumu sniegšanas izmaksām, kas

jāsedz vietējām iestādēm. Obligāto un deleģēto uzdevumu izmaksas

var ietvert vairākus faktorus (piemēram, iedzīvotāju

sociālekonomisko struktūru), lai veiktu precīzākus aprēķinus un

izvairītos no patvaļīgiem politiskiem lēmumiem (turpat,

150. punkts). Proti, pirms uzdevuma uzdošanas

pašvaldībām likumdevējam ir rūpīgi jāizvērtē, kādu slogu tas

radīs, pašam pilnībā sedzot šīs izmaksas.

Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts un pašvaldību

attiecības ir veidojamas dialoga formā, ievērojot labas ticības

principu un savstarpējo cieņu, lai nodrošinātu efektīvu valsts

pārvaldību un resursu izmantošanu (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 15. maija sprieduma lietā

Nr. 2019-17-05 18. punktu). Demokrātijas pamatā ir

savstarpēja uzklausīšana, viedokļu daudzveidība, kā arī labākā

risinājuma meklējumi, bet autoritāri risinājumi, kas neņem vērā

indivīdu intereses, tikai šķietami rada vienveidību sasniedzamajā

rezultātā, veicina netaisnības un respekta trūkuma izjūtu;

sašķelta valsts ir vieglāk pakļaujama dažāda veida

apdraudējumiem.

Pieņemot likumu, Saeimai nebija priekšstata par to, kurās

pašvaldībās kādi demontējamie objekti atrodas, tādēļ tika dots

pilnvarojums Ministru kabinetam objektus noteikt. Tā kā

likumdevējam nebija pašvaldībās demontējamo objektu saraksta,

Likuma pieņemšanas laikā netika veiktas pienācīgas konsultācijas

ar uzdevuma izpildē iesaistītajām pašvaldībām. Tāpat netika

izdarītas apstrīdētajās normās ietvertā uzdevuma izmaksu aplēses,

izņemot uz vienas lapas noformētu Finanšu ministrijas paziņojumu,

ka valsts finansējuma daļa objektu demontāžai būs.

Līdz ar to likumdevējs pēc būtības nezināja, kādu finanšu

slogu tā lēmums radīs. Izvēlētais finansējuma modelis pašvaldībām

radīja 2022. gadā neparedzētas un arī paša likumdevēja

precīzi neapjaustas finanšu saistības. No Saeimas atbildīgās

komisijas sēdēm izriet, ka šāda izvēle veikta apzināti,

argumentējot, ka "izmaksas būs tikai kapeikas" un ka

pašvaldību budžeti 2022. gadā ir auguši. Šāds pamatojums,

manuprāt, nav uzskatāms par pienācīgu.

Tiesai bija šādi apstākļi jāievēro un attiecīgi jāsamēro gan

ar Hartas prasībām, gan ar tiesas konkretizēto likumdošanas

kvalitātes standartu.