6. pants

Apstrīdētās normas projekta autori likumprojekta

anotācijā kā apstrīdētās normas mērķi norādījuši novērst iespēju

padarīt priekšvēlēšanu aģitācijas saturu pieejamu tikai kādai

lingvistiskai grupai. Var piekrist, ka tāds fenomens Latvijas

sabiedrībā pastāv. Taču atkal jāvaicā, vai ar apstrīdētajā normā

ietverto aizliegumu to var atrisināt?

Politiskās partijas ir plurālistiskas sabiedrības pamats. Ja

politiskā partija izvēlas uzrunāt noteiktu vēlētāju grupu,

tostarp, ko tā identificē pēc valodas pazīmes, tā ir brīva to

darīt. Tāpat kā cita politiskā partija var izvēlēties uzrunāt

vēlētāju grupas pēc citām pazīmēm vai interesēm. Politiskā loģika

liek domāt, ka politiskā partija vēlētos aptvert pēc iespējas

lielāku vēlētāju daļu, lai iegūtu plašāku politisko varu un

varētu īstenot savu politisko programmu un mērķus. Ja partija

vēlas sašaurināt savu uzmanību, to sadalīt pēc kādām noteiktām

vēlētāju grupām u.c. kritērijiem, valsts to nevar ierobežot ar

saviem priekšstatiem par pareizāku politisko loģiku un taktiku.

Tā ir politiskās partijas darbības brīvība un šādi

paternālistiski ierobežojumi nepamatoti ietiektos biedrošanās

brīvībā.

Apstrīdētā norma neierobežo politisko partiju privātu,

individuālu komunikāciju ar vēlētājiem. Taču šāda komunikācija

savas ierobežotās aptveres dēļ nevar tikt salīdzināta ar publisku

komunikāciju un atzīta par pienācīgu un efektīvu alternatīvu vai

tādu, kas samazina publiskas priekšvēlēšanu aģitācijas

ierobežojuma ietekmi uz politiskās partijas darbību.