1. pants

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai bija jānošķir

valsts sociāli politiskas izvēles no pamattiesībām izrietošajām

pozitīvajām valsts saistībām. Uzskatu, ka tiesa ar to nav tikusi

galā.

1.1. Tiesa attiecināja uz valsts kompensāciju

cietušajiem Satversmes 92. panta trešā teikuma prasības, jo

likumdevējs esot paredzējis tiesību aizsardzības līdzekli un

nolēmis piešķirt cietušajiem valsts kompensāciju par noteiktu

kategoriju - tīšu, vardarbīgu - noziedzīgu nodarījumu rezultātā

radītu kaitējumu.

Taču tas, ka valsts izveidojusi kompensācijas mehānismu par

personas izdarīta noziedzīga nodarījuma kaitējuma kompensāciju,

nenozīmē, ka šāds mehānisms jau tāpēc vien ietilpst Satversmes

92. panta trešā teikuma tvērumā. Ar šāda mehānisma izveidi

valsts netop atbildīga par citu (privātpersonu) izdarītiem

pamattiesību pārkāpumiem.

Valsts ir atbildīga vienīgi par savu pārkāpumu - to, ka tā nav

izpildījusi savas pozitīvās saistības, proti, nav pietiekami

aizsargājusi indivīdu vai nav nodrošinājusi efektīvu aizsardzības

un atlīdzinājuma mehānismu (kā piemēram gadījumā, kurš izskatīts

tiesas citētajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumā lietā

Vanyo Todorov v. Bulgarie, pieteikuma Nr.

31434/15). Šādos gadījumos tieši valsts pieļauj tiesību

pārkāpumu, un tādēļ tai jāsniedz atbilstīgs atlīdzinājums

aizskartajai personai.

Tātad tikai tad, ja valsts iestādēm ir vai vajadzēja būt

zināmam par reālu apdraudējumu personas pamattiesībām (piemēram,

uz dzīvību vai personas neaizskaramību) no trešās personas puses,

un tā nerīkojas, lai to novērstu vai izmeklētu, tad valsts

pārkāpj savus pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no

attiecīgajām pamattiesībām (attiecīgi, piemēram, Satversmes 93.

vai 94. panta).

Savukārt, ja viena persona izdara noziedzīgu nodarījumu pret

citu personu, bet valsts ir nodrošinājusi efektīvus tiesību

aizsardzības līdzekļus personai gan pirms noziedzīga nodarījuma

izdarīšanas, gan pēc izdarīšanas, veicot pienācīgu noziedzīga

nodarījuma izmeklēšanu, vainīgā sodīšanu un nodarītā

atlīdzināšanu, valsts nav atbildīga.

Tādējādi apstrīdētās normas nemaz neskar valsts pienākumus,

kas izriet no Satversmes 92. panta trešā teikuma.

1.2. Lai pastiprinātu savus argumentus par Satversmes

92. panta trešā teikuma saturu, Satversmes tiesa izmantoja

atsaukšanos uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā

Vanyo Todorov v. Bulgarie. Atsaucoties uz šo spriedumu,

Satversmes tiesa sprieduma 11. punktā izdara secinājumu, ka

"Konvencijas 2. panta izpratnē šāds atbilstīgs

atlīdzinājums nozīmē valsts pienākumu paredzēt tādu tiesību

aizsardzības līdzekli, kas nonāvētā tuviniekam ļautu pieprasīt

kompensāciju par tam radīto morālo kaitējumu", bet

turpinājumā, ka "līdz ar to Satversmes 92. panta

trešais teikums uzliek valstij pienākumu izstrādāt tādu tiesisko

regulējumu, kas gadījumos, kad noziedzīga nodarījuma rezultātā

iestājusies personas nāve, ļautu cietušajam aizsargāt aizskartās

tiesības un saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu".

Taču minētajā spriedumā lietā Vanyo Todorov v. Bulgarie

nav izvirzīts valsts pienākums valstij garantēt, ka cietušais

saņem atbilstīgu atlīdzinājumu. Pirmkārt, Satversmes tiesa

neatklāj, ka pieminētajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā

tiesa atzina, ka valsts nav atbildīga par mirušās personas nāvi.

Attiecīgi Konvencijas 13. pants nav piemērojams un valstij

nav pienākuma maksāt kompensāciju cietušajam saistībā ar personas

nāvi (sk. sprieduma 58. un 59. punktu). Otrkārt,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka tādos apstākļos kā

konkrētajā lietā, kur pieteicējs bija vienīgais ģimenes loceklis

un vienīgais mirušā brāļa mantinieks, un kur viņš bija uzturējis

ciešas attiecības ar viņu, valsts, nenodrošinot nekādus tiesību

aizsardzības līdzekļus, kas būtu ļāvuši pieteicējam pieprasīt

finansiālu kompensāciju par viņam, iespējams, nodarīto morālo

kaitējumu, nav izpildījusi savu pienākumu izveidot tiesu sistēmu,

kas spēj nodrošināt "pienācīgu kompensāciju"

Konvencijas 2. panta izpratnē (sk. sprieduma

66. punktu). Tātad Konvencijas pārkāpums izriet no tā,

ka valsts nav nodrošinājusi cietušajam tiesības pieprasīt

kompensāciju no vainīgā, nevis no tā, ka valsts nav izmaksājusi

viņam kompensāciju.

Lietā Zavoloka v. Latvia (pieteikums

Nr. 58447/00) Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka tā

nevar secināt absolūtu un vispārēju pienākumu valstīm nodrošināt

finansiālas kompensācijas par morālo kaitējumu piespriešanu

mirušā tuviniekiem (no vainīgā) gadījumā, kad valsts nav

atbildīga par mirušās personas nāvi (sk. sprieduma

40. punktu). Tobrīd atbilstoši Augstākās tiesas plēnuma

1999. gada 26. februāra lēmumam un lietas pamatā

esošajam Senāta 1999. gada 31. marta spriedumam lietā

SKC-1/1999 Civillikuma 1635. pants neparedzēja tiesības

prasīt nemantiskā kaitējuma kompensāciju, savukārt Civillikuma

19. nodaļā nebija paredzētas mirušās personas tuvinieka

tiesības uz nemantiskā kaitējuma kompensāciju no personas, kas

vainojama mirušās personas nāvē. Tomēr pieminētajā spriedumā

lietā Vanyo Todorov v. Bulgaria norādīts, ka Eiropas

Cilvēktiesību tiesa vēlāk atkāpās no minētās prakses, atzīstot

Konvencijas 2. panta pārkāpumu gadījumā, kad attiecīgās

tiesību sistēmas neparedzēja iespēju pieprasīt kompensāciju par

morālo kaitējumu, kas radies tuva radinieka nāves rezultātā, no

atbildīgajiem ārstiem vai veselības aprūpes iestādēm (sk.

sprieduma 65. punktu). Atbilstoši spriedumam lietā

Vanyo Todorov v. Bulgaria tuvākajiem ģimenes locekļiem ir

tiesības pieprasīt finansiālu kompensāciju par morālo kaitējumu,

kas nodarīts viņu radinieka nāves rezultātā (sk. sprieduma

65. punktu). Taču joprojām valstij nav no Konvencijas

izrietoša pienākuma nodrošināt kompensāciju no tās līdzekļiem,

bet gan tikai pienākums nodrošināt iespējas pieprasīt

kompensāciju no personas, kas vainojama mirušās personas

nāvē.