2. pants

Tāpat ar valsts kompensāciju cietušajiem valsts

neveido tiesību aizskāruma atlīdzinājuma mehānismu Satversmes

92. panta trešā teikuma izpratnē.

Valsts kompensācija cietušajam ir sociāli atbildīgas valsts

morāli politiska izvēle, kas sakņojas sabiedrības solidaritātē ar

noziedzīgos nodarījumos smagāk cietušajiem, vēlmē tos neatstāt

vienatnē ar noziedzīga nodarījuma rezultātā gūtajām ciešanām,

vēlmē tiem palīdzēt pārvarēt noziedzīga nodarījuma rezultātā gūto

kaitējumu. Tādēļ arī kompensācijas mehānisma centrā ir cietušais

- kompensācija cietušajam tiek izmaksāta ātri un pat vēl

nenoskaidrojot konkrēto noziedzīga nodarījuma izdarītāju.

Valsts kompensācijas mehānisma idejas pamatā ir viktimoloģijas

pētījumi un sociāli atbildīgas sabiedrības vajadzība rūpēties par

noziedzīga nodarījuma rezultātā cietušo. Noregulēt juridiski šādu

sabiedrības vajadzību tika uzsvērts 1977. gada

28. septembra Eiropas Padomes Ministru komitejas rezolūcijā

Nr. 27 par kompensāciju vardarbīgu noziegumu upuriem. Vēlāk

uz tās pamata tika pieņemta arī 1983. gada 24. novembra

Eiropas Padomes konvencija par kompensāciju vardarbīgu noziegumu

upuriem. Abu dokumentu ievados tika uzsvērts, ka valsts

kompensācija cietušajiem ir maksājums, kas balstās taisnīgumā un

sociālajā solidaritātē (sk. 1977. gada 28. septembra

Ministru komitejas rezolūciju Nr. 27 par kompensāciju

vardarbīgu noziegumu upuriem otro ievadapsvērumu, to atkārto arī

uz rezolūcijas pamata vēlāk izstrādātās 1983. gada

24. novembra Eiropas Padomes konvencijas par kompensāciju

vardarbīgu noziegumu upuriem otrais ievadapsvērums).

Tādējādi valsts kompensācija cietušajiem varētu tikt aplūkota

Satversmes 109. panta kontekstā kā viens no sociālo drošību

veicinošiem pasākumiem.