4. pants

Nevaru piekrist arī tiesas sprieduma rezolutīvajai

daļai, jo nedz no tās, nedz sprieduma argumentācijas nav

saprotams, kura apstrīdēto normu daļa atzīta par neatbilstošu

Satversmei un spēkā neesošu: vai tā ir norma, kas noteic valsts

kompensācijas maksimālo apmēru, un kādā daļā, vai tā ir norma,

kas noteic kompensācijas sadali proporcionāli cietušo skaitam, un

kādā daļā. Kā jau minēju iepriekš, spriedumā tiesa argumentē, ka

valsts var noteikt kompensācijas maksimālo apmēru tāda noziedzīga

nodarījuma izdarīšanas rezultātā, kurā persona zaudējusi dzīvību,

kā arī valsts var noteikt proporcionālu kompensācijas sadali

vairākiem cietušajiem. Tā kā tiesa nekonkretizē, kas ir taisnīga

un samērīga kompensācija, kas ir kompensācija, kas ievēro cilvēka

cieņu, tad nav skaidrs, kāds kompensācijas maksimālais apmērs

būtu nosakāms, lai izpildītu tiesas spriedumu, kā arī nav

skaidrs, kā šāda kompensācija būtu sadalāma cietušajai ģimenei.

Spriedumā tiesa pat argumentē, ka: "apstrīdētās normas,

ciktāl tās nosaka personas nāves gadījumā piešķiramo valsts

kompensācijas maksimālo apmēru, paredzot tā sadalīšanu

proporcionāli cietušo skaitam, ne vienmēr (mans izcēlums)

nodrošina taisnīgu un samērīgu kompensāciju"

(sk. sprieduma 13.3. punktu). Tātad tiesa

pieļauj, ka kaut kādos gadījumos apstrīdētās normas nodrošina

taisnīgu un samērīgu kompensāciju personas nāves gadījumā. Taču

no sprieduma argumentācijas nav saprotams, kuri ir tie gadījumi,

kad apstrīdētās normas nav atzītas par neatbilstošām Satversmes

92.panta trešajam teikumam.

Tiesnesis J. Neimanis

Rīgā 2025. gada 11. jūlijā