3. pants

Sociālās politikas jomā valstij ir plaša politiskās

izvēles un novērtējuma brīvība. Tā ir vērsta uz politiska un

fiskāla līdzsvara panākšanu starp sabiedrības vajadzībām un

valsts finansiālajām iespējām. Valsts var noteikt atbalsta

mērķus, sociālo labumu saņēmēju loku, labumu veidu, apjomu,

izveidot dažādus administratīvos kritērijus. Izveidojot attiecīgo

sistēmu, valsti ierobežo vispārējie tiesību principi, tiesiskās

vienlīdzības prasība, samērīgums.

3.1. Līdzīgi arī valsts kompensācijas cietušajiem

gadījumā valsts noteic, ka kompensācija tiek piešķirta tikai

noteiktos noziedzīgos nodarījumos cietušajiem, valsts noteic

kompensācijas apjomus, piešķiršanas un atprasīšanas mehānismu.

Valsts kompensācijas cietušajiem pamatā esošajos pārnacionālajos

dokumentos - 1977. gada 28. septembra Ministru

komitejas rezolūcijā Nr. 27 par kompensāciju vardarbīgu

noziegumu upuriem, 1983. gada 24. novembra Eiropas

Padomes konvencijā par kompensāciju vardarbīgu noziegumu upuriem

- ir uzsvērta valstu plašā politiskā brīvība, kā veidot

kompensācijas mehānismu. Rezolūcijas Nr. 27 3. punkts

paredz, ka kompensāciju var izmaksāt vai nu sociālā nodrošinājuma

sistēmas ietvaros, vai izveidojot īpašu kompensācijas shēmu, vai

izmantojot apdrošināšanas līdzekļus, bet 5. punkts -, ka

kompensācijai atbilstošos gadījumos jāietver vismaz iepriekšējo

un turpmāko ienākumu zaudējums, izdevumu pieaugums, medicīniskie

izdevumi, medicīniskās un profesionālās rehabilitācijas izdevumi

un bēru izdevumi. Rezolūcijas 5. punktam tuvu regulējumu

satur arī konvencijas 4. pants, papildu paredzot, ka

attiecībā uz mirušā apgādājamajiem jāietver arī uzturlīdzekļu

zaudējums.

Tādējādi tiesai bija jāievēro ne tikai likumā "Par valsts

kompensāciju cietušajiem" noteiktais kompensācijas apmērs,

bet arī citos likumos noteiktās sociālās garantijas. Piemēram,

pie tām pieder arī apgādnieka zaudējuma pensija, bēru izdevumu

kompensācija ar apbedīšanas pabalstu, citi sociālie pabalsti,

apmaksāti cietušo sociālās rehabilitācijas pakalpojumi, kā arī

nodokļu atlaides. Turklāt par šīm garantijām valsts kompensācijas

apmērs cietušajam netiek samazināts; tātad tas ir vēl papildu

sociāls atbalsts.

3.2. Tiesības uz valsts kompensāciju ir noziedzīgā

nodarījumā cietušajam. Cietušā nāves gadījumā cietušais

kriminālprocesā ir kāds no mirušā tuviniekiem (sk.

Kriminālprocesa likuma 95. panta trešo daļu). Atbilstoši

Eiropas Savienības 2012. gada 25. oktobra direktīvas

2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un

aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu

2001/220/TI, 2.pantam nonāvētā upura gadījumā cietušie ir ģimenes

locekļi, kuriem minētās personas nāves rezultātā ir nodarīts

kaitējums, un konkrēti - laulātais, persona, kura ar cietušo

pastāvīgi un ilgstoši dzīvo tuvās attiecībās un kurai ar cietušo

ir kopīga mājsaimniecība, radinieki tiešā līnijā, brāļi un māsas

un cietušā apgādājamie. Tādējādi faktiski cietusi ir upura

ģimene.

Tiesa nav ievērojusi, ka upura nāves gadījumā kompensācijas

saņēmējs jeb cietušais faktiski ir ģimene, upura tuvākie.

Tādējādi tieši tikai un vienīgi no viņu pašu iekšējā lēmuma ir

atkarīgs tas, cik liela būs katrā konkrētajā gadījumā vienam

atsevišķam tuviniekam izmaksātās kompensācijas apmērs.

3.3. Tiesa norāda, ka likumā "Par valsts

kompensāciju cietušajiem" paredzētā kompensācijas izmaksa

proporcionālās daļās vairākiem cietušajiem upura nāves gadījumā,

ir saskanīga ar prasību pēc taisnīgas un samērīgas kompensācijas,

bet vienlaikus norāda, ka tā esot pamatota vienīgi ar valsts

budžeta interesēm un konkrētajā administratīvajā lietā dēļ lielā

par cietušajiem atzīto personu skaita katram cietušajam piešķirtā

kompensācija ir pretēja cilvēka cieņai, nav taisnīga un

samērīga.

Sprieduma argumenti ir ārkārtīgi neskaidri un savstarpēji

pretrunīgi.

No vienas puses, sprieduma argumentācijā atrodamas atziņas, ka

ir svarīgi nodrošināt valsts kompensācijas sistēmas finansiālo

ilgtspēju, ka valsts var pieļaut piešķiramās kompensācijas apmēru

diferencēt, var noteikt maksimālo un minimālo kompensācijas

apmēru, var precīzi noteikt kompensācijas apmēru atbilstoši

katram noziedzīgā nodarījuma veidam, var neatvēlēt iestādei vai

tiesai brīvību kompensācijas apmēra noteikšanā. Taču, no otras

puses, turpinājumā tiesa kritizē likumdevēja pozīciju par to, ka

valsts budžeta intereses pašas par sevi bez jebkādiem citiem

objektīviem apsvērumiem nevar attaisnot proporcionālas

kompensācijas izmaksu, ka proporcionāla kompensācijas sadale

ietekmē katram cietušajam izmaksājamās kompensācijas apmēru un ka

kompensācijas apmēra sadalījumu atkarībā no cietušo skaita nevar

noteikt tiesību piemērotājs.

Izmantojot atsauci uz administratīvajā lietā proporcionāli

cietušo skaitam noteiktās valsts kompensācijas apmēru, Satversmes

tiesa nenošķir kompensācijas apmēra faktisko cēloni no normatīvā

pamata. Ja tiesa atzīst, ka ievērojams cietušo skaits samazina

katram izmaksājamās valsts kompensācijas apmēru un atzīst to par

neatbilstošu Satversmei, tad tas nozīmē, ka valsts kompensācijas

maksimālais apmērs ir palielināms, lai katram no ģimenē esošajiem

tiktu izmaksāta lielāka kompensācija. Tomēr spriedumā nav vispār

detalizētāk vērtēts, vai un pēc kādas mērauklas valsts

kompensācijas maksimālais apmērs būtu uzskatāms par

neatbilstošu.

Spriedums vienlaikus atzīst, ka likumdevējam ir rīcības

brīvība noteikt kompensācijas maksimālo apmēru (t.sk. piesaisti

minimālajai algai), bet tomēr apšauba apmēru kā

"netaisnīgu", nesniedzot konkrētu kritēriju, pēc kā to

vērtēt.

Satversmes tiesa atsaucas uz cilvēka cieņas konceptu nevietā.

Spriedumā nav atklāti kritēriji, pēc kuriem tā secina, ka valsts

kompensācijas apmērs ir pretējs cilvēka cieņai.

Valsts finansiālās spējas kritika kā pamats valsts

kompensācijas apmēram ir nepamatota, jo lietā tika norādīts, ka

kompensācijas sistēmas pamatā ir liktas ne tikai valsts

finansiālās iespējas, bet arī noziedzīgā nodarījuma sekas un

kompensācijas saņēmēju loks.