1. pants

Satversmes tiesa 2010. gada 19. aprīļa spriedumā

lietā Nr. 2009-77-01 (turpmāk - Spriedums) atzina Publisko

iepirkumu likuma 83.2 pantu (turpmāk - apstrīdētais

pants) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 92. pantam.

Saskaņā ar apstrīdēto pantu personai, kas nolūkā apstrīdēt

iepirkuma procedūru vērsās ar iesniegumu Iepirkumu uzraudzības

birojā (turpmāk arī - Birojs), bija jāmaksā iesnieguma

nodrošinājums. Tāpat apstrīdētais pants noteica, kad iesnieguma

nodrošinājums nav jāmaksā un kādos gadījumos tas tiek atmaksāts

iesniedzējam. Apstrīdētā panta ceturtajā daļā bija ietverts

deleģējums Ministru kabinetam noteikt iesnieguma nodrošinājuma

apmēru, kā arī tā samaksas un atmaksas kārtību un kārtību, kādā

personu atbrīvo no nodrošinājuma samaksas.

Publisko iepirkumu likuma pārejas noteikumu 12. punkts

(turpmāk kopā ar apstrīdēto pantu - apstrīdētās normas) noteica,

ka šā likuma grozījums par tā papildināšanu ar 83.2

pantu stājas spēkā 2009. gada 1. septembrī un līdz šā grozījuma

spēkā stāšanās dienai Ministru kabinets izdod 83.2

panta ceturtajā daļā minētos noteikumus.

Tā kā Satversmes tiesa atzina apstrīdēto pantu par

neatbilstošu Satversmes 92. pantam, tā nevērtēja, vai

apstrīdētajās normās ietvertais deleģējums Ministru kabinetam

atbilst Satversmes 1. pantam.